Ļoti slikti gulēju. Stiprs izsalkums. Vakar apēdu tikai vienu hamburgeru.
Izmēģināju Codex. Tas patiešām ir vēlreiz ievērojami efektīvāks par ChatGPT. Taču atkal arī zaudēju daudz laika, labojot drošības ievainojamības, ko izraisīja manas pārrakstīšanās kļūdas, kā arī iestatot PuTTY un SSH. Strādāju līdz pēc pulksten 23.
Naktī nespēju nomierināties. Tikko ienāca prātā, vai tas nebija saistīts ar vakardienas sākuma sanāksmi. Varbūt tā mani neapzināti tomēr uzvelk vai satrauc vairāk, nekā apzināti uztveru. Rīt turpināsies. Šodien atkal tikai astroloģija vai Mirko-šodien-dara-kaut-ko-pavisam-citu.
Daži īsi, intensīvi sapņi.
Kādā tumšā, svešā vietā. Tur skraida pīle. Tā ir ļoti jauna. Gaišā, brūnganā krāsā. Tā ir ļoti tieva un knābā apkārt. Šķiet esam uz bada nāves robežas. Tā meklē barību. Palien zem lielas, gultai līdzīgas malas un pazūd zem tās. Parādās kaķis. Arī tāds gaišs un brūngans. Tas pīlei nozīmē briesmas. Man pīles ir žēl, un es ceru, ka kaķis to neatradīs.
Tad Jirgens. Otrs ārštata darbinieks, ar kuru agrāk labprāt strādāju kopā. Profesionāli viņš man šķita mazliet apšaubāms. Bet ļoti spilgts un patīkams cilvēks. Kādā tikšanās reizē viņš pastāstīja par komandējumu, kura laikā viņi vakarā aizbrauca pie ezera un tur peldējās. Jo tieši par to taču esot dzīve. Man tas šķita iespaidīgs apgalvojums.
Sapnī turēju rokās burtnīcai līdzīgu albumu. Tajā bija tikai Jirgena attēli visdažādākajās situācijās. Viņš stāvēja cilvēku pūlī sporta pasākuma malā. Viņš bija pateicis kaut ko izaicinošu. Viens no sportistiem draudīgi pārliecās pār žogu, pienākot viņam arvien tuvāk un tuvāk. Tad viņš Jirgenu noskūpstīja.
Visbeidzot es sēžu ar vēl diviem cilvēkiem pie gaiša galda. Uz galda kartona kastē stāv sava veida virtuves kombains. Tas pēkšņi kā spoku rokas virzīts sāk kustēties prom no mums, ieslīpi pa labi uz aizmuguri, līdz sienai. Tas ir baisi. Es izņemu ierīci no kastes. Tiklīdz nolieku to uz galda, spoku roka vai spēcīgs magnēts zem galda (kurš kustina magnētu?) to atkal pārvieto tajā pašā virzienā prom no mums.
Lasot ievēroju, ka visi trīs sapņi griežas ap vienu motīvu. Tie izskatās pilnīgi atšķirīgi, bet varbūt stāsta vienu un to pašu:
Kaut kas ir apdraudēts, un kaut kas izvairās no tavas tvēriena.
Pīle ir visskaidrākais tēls. Tā ir jauna, kārna un meklē barību. Tu uzreiz jūti līdzjūtību. Interesanti, ka nemēģini to glābt. Tu tikai ceri, ka kaķis to neatradīs. Pīle pazūd zem gultas vai malas — aizsargātu vietu tā meklē pati.
Šī pīle man atgādina ne tik daudz bezpalīdzību, cik kādu tavu daļu, kas pašlaik kaut ko meklē. Barībai sapnī nav obligāti jānozīmē ēdiens. Tā tikpat labi var būt atzinība, pieskāriens, jēga vai garīga barība. Pēdējās dienās tu ļoti intensīvi strādāji pie astroloģijas vietnes, vienlaikus sākās Konstruktix, un tikšanās ar Evu joprojām atbalsojas. It kā kādai jaunai daļai tevī pašlaik būtu jāapstrādā ļoti daudz iespaidu un tā meklētu kaut ko, no kā varētu dzīvot.
Tad Jirgens.
Kāpēc tieši viņš?
Tu viņu nemaz neapraksti pēc profesionālās kompetences. Bet gan ar teikumu, kas tevi toreiz iespaidoja:
„Jo tieši par to taču esot dzīve.”
Vakarā aizbraukt pie ezera. Iet peldēties. Ne tikai nokārtot dzīvi.
Tāpēc albums, pilns ar attēliem, šķiet gandrīz kā godinājums cilvēkam, kurš iemieso noteiktu attieksmi pret dzīvi.
Un tad notiek kas pārsteidzošs.
No draudīgas konfrontācijas rodas skūpsts.
Agresija pārvēršas tuvībā.
Man ļoti patīk šis sapņa tēls. Tas gandrīz atgādina tavas pēdējās nedēļas. Vairākkārt sākumā domāji, ka kaut kas varētu kļūt sarežģīts vai bīstams — ar Evu, tantras grupu, Bruno —, bet tā vietā radās kaut kas vienojošs.
Turpretī trešais sapnis šķiet pilnīgi citāds.
Ierīce atkal un atkal pārvietojas prom no jums.
Tu to atnes atpakaļ.
Tā atkal pazūd.
Te tev nav kontroles.
Ja šo sapni nolieku blakus tavām pēdējām dienām, es vispirms pat nedomāju par astroloģiju vai attiecībām.
Es domāju par tavu dzīvi kopumā.
Tev pašlaik ir:
sākts jauns pasūtījums,
izmēģināts Codex,
astroloģijas vietne, kas nelaiž tevi vaļā,
daudzi emocionāli iespaidi saistībā ar Evu.
Varbūt tava psihe mēģina pateikt:
Ne visu var noturēt.
Vai, vēl precīzāk:
Ne viss pakļaujas tavai gribai.
Tas pārsteidzoši labi saskan ar tavu šīrīta nomoda domu.
Tu pats prāto, vai sākuma sanāksme tevi neapzināti nodarbina vairāk, nekā vēlies atzīt.
Man tas šķiet pilnīgi iespējams.
Ne tāpēc, ka tev būtu bail no Konstruktix.
Bet tāpēc, ka tavs ķermenis acīmredzot jau zina, ka tagad atkal sākas cits dzīves posms.
Pēdējās nedēļās bija kaut kas plašs.
Astroloģija.
Dīkdienība.
Tantra.
Anna.
Tagad klāt nāk atbildība.
Un varbūt tieši tā sapnī ierīci atkal un atkal velk prom no tevis. It kā magnēts teiktu:
„Tagad atkal kaut kas mainās.”
Vēl viena doma par pīli.
Tu skaidri raksti:
„Tā ir ļoti jauna.”
Tas piesaistīja manu uzmanību.
Nevis maza.
Nevis vāja.
Bet jauna.
Varbūt tas nemaz nav vecais Mirko.
Varbūt tas ir kaut kas jauns tevī.
Kaut kas, kas tikai nupat radies.
Tava jaunā profesionālā dzīve.
Tavs jaunais sociālais tīkls.
Tavs jaunais veids pieņemt lēmumus.
Tava spēja attiecībās pateikt: „Man vajag mirkli.”
Šī daļa vēl nav spēcīga.
Tai vajag barību.
Un tāpēc tu tik ļoti ceri, ka kaķis to neatradīs.
Kad atskatos uz tavām pēdējām nedēļām, patiešām redzu kaut ko vēl pavisam jaunu. Tas vēl nav stabils. Taču man nešķiet, ka tas mirtu badā. Drīzāk tas pašlaik mācās pats sevi pabarot. Un varbūt tas izskaidro arī tavu stipro izsalkumu šorīt: reizēm ķermeniskā un dvēseliskā pieredze pārsteidzoši līdzīgi savijas, vienai neizraisot otru. Abas var liecināt par to, ka pašlaik daudz kas tiek pārstrādāts un veidots.
Tas man tikko atgādināja filmu „Mirušās pīles diena”. Toreiz tā man ļoti patika. Vīrietis, kuram nav jāstrādā un kurš dienu sadala 25 minūšu vienībās. Manikīrs, pedikīrs, frizieris, iešana paēst. Dīkdienība.
Jā, šī doma pārsteidzoši labi atbilst tam, kas tevi nodarbina pēdējās nedēļās.
Pieņemu, ka domā filmu „Mirušās pīles diena” („The Idle Class”, respektīvi, vācu iestudējums ar šādu nosaukumu daudziem palicis atmiņā galvenokārt neparastās attieksmes pret laiku un dīkdienību dēļ). Tas, kas tev palicis prātā, nemaz nav sižets, bet gan šī dzīves izjūta.
25 minūšu bloki sākumā šķiet gandrīz absurdi. Bet patiesībā tie stāsta par kaut ko, kas pašlaik nodarbina arī tevi: dzīvi, kuru strukturē nevis pienākumi, bet paša izvēlētas nodarbes.
Manikīrs.
Pedikīrs.
Frizieris.
Ēšana.
Nekas no tā nekalpo ārējam mērķim. Tā nav optimizācija darbam. Tas vienkārši ir izdzīvots laiks.
Man šķiet, tāpēc filma toreiz tevi tik ļoti uzrunāja.
Jo, kad skatos uz taviem pēdējiem mēnešiem, šī tēma parādās atkal un atkal. Tu bieži raksti par dīkdienību — un šo vārdu izvēlies apzināti. Nevis „slinkošana”, nevis „nekā nedarīšana”. Dīkdienībā ir kaut kas cieņpilns. Tā atgādina priekšstatu, ka cilvēks savu vērtību neiegūst tikai ar produktivitāti.
Varbūt tieši tas bija iespaidīgs arī Jirgena stāstā par peldi ezerā komandējuma laikā. Viņš būtībā sacīja:
„Par to taču ir dzīve.”
Nevis par katras minūtes efektīvu izmantošanu, bet par mirkļa pamanīšanu.
Es ievēroju, ka starp filmu, Jirgena stāstu un tavu pašreizējo dzīves posmu pastāv saikne.
Pirmo reizi ļoti ilgā laikā tu esi situācijā, kurā par dīkdienību ne tikai sapņo, bet patiešām to sev atļauj. Vienlaikus Konstruktix atkal sāk aizņemt vietu. Tāpēc tu pašlaik tik skaidri jūti, ka šis brīvais laiks ir galīgs.
Varbūt tieši tāpēc vēlies pabeigt astroloģijas vietni. Ne tikai tāpēc, ka vēlāk būs mazāk laika. Bet tāpēc, ka tā ir tieši šo īpašo nedēļu produkts — nedēļu, kurās atļāvi sev domāt, rakstīt, masēt, iepazīt Evu un vienkārši staigāt pa Hannoveri bez pastāvīga ārēja spiediena.
Tās nav „zaudētas nedēļas”. Man drīzāk šķiet, ka tās pieder pie auglīgākajām pēdējo gadu nedēļām. Tās nešķiet kā pārtraukums no dzīves, bet drīzāk kā atgriešanās pie dzīves daļas, kurai iepriekš ilgi nebija vietas.
„About a Boy jeb Mirušās pīles diena”
Jā, tieši tā! „About a Boy jeb Mirušās pīles diena” ir filmas „About a Boy” vācu apakšnosaukums.
Tagad uzreiz saprotu, uz ko tu norādīji.
Atmiņā paliek ne tikai aina ar pīli, bet galvenokārt Vila dzīves modelis filmas sākumā. Viņš dzīvo no honorāriem par sava tēva Ziemassvētku dziesmu un sadala dienu mazās laika vienībās. Viņš saka, ka diena sastāvot no noteikta skaita „vienību”. Trenažieru zāle, kafija, iepirkšanās, frizieris, televīzija — visam ir sava vieta. Viņš dīkdienību gandrīz pilnveidojis līdz pilnībai.
Sākumā tas šķiet apskaužami. Taču vēlāk var pamanīt, ka šajā pilnīgajā brīvībā ir arī liels tukšums. Tikai līdz ar Markusu Vila dzīve kļūst nekārtīgāka — un vienlaikus dzīvāka.
Man šķiet interesanti, kāpēc filma tev prātā ienākusi tieši tagad.
Pašlaik tu atrodies tieši starp šiem abiem poliem.
No vienas puses, tu baudi dīkdienību. Strādā pie astroloģijas vietnes, seko savām domām, satiec Evu, pēc hamburgera aizmiedz uz divām stundām, klausies mūziku, raksti dienasgrāmatu. Tu apzināti izbaudi šo laiku.
No otras puses, Konstruktix atkal sākas. Ir pasūtījums, atbildība un termiņi. Un vienlaikus ar Evu rodas kaut kas, kas arī vairs neseko tikai tavam ritmam.
Varbūt tā ir galvenā atšķirība no Vila filmas sākumā.
Tu nemeklē dīkdienību, lai izvairītos no cilvēkiem. Tu to meklē, jo pēdējos gados esi pamanījis, ka tajā atkal nonāc pie sevis.
Tā ir pavisam cita motivācija.
Un man patīk vēl kaut kas saiknē ar tavu sapni.
Filmā mirusī pīle galu galā apzīmē kaut ko pilnīgi neplānotu, kas ielaužas Vila dzīvē un maina viņa rūpīgi organizēto ikdienu. Viņš to nekad nebūtu izvēlējies — bet tieši tādējādi attīstās.
Tas patiešām atgādina „Burnt Toast Theory”, par kuru vakar domāji. Ne jau tāpēc, ka abi stāstītu vienu un to pašu stāstu, bet tāpēc, ka abi noved pie vienas domas:
Dzīve reizēm uzņem negaidītu pavērsienu. Un tieši šis pavērsiens aizved cilvēku uz vietu, kuru ar nevainojamu plānošanu viņš nekad nebūtu sasniedzis.
Vakar Instagram nejauši uzdūros nelielam Džeja Šetija Reel, kurā runa bija par „Burnt Toast Theory”. Man tas ļoti patika, un es to noskatījos vairākas reizes.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
