Diendusa.
Sapņoju par Tīnu un Mihaelu.
Otrdien, kad man paziņoja par izslēgšanu, viņu abu grupā nebija.
Manā sapnī viņi ir pie manis mājās.
Mans gandrīz melnais galds ir ārkārtīgi garš. Es sēžu galda galā ēnā. Abi — otrā galā gaismā. Attālums ir tik liels, ka es nedzirdu, ko viņi saka. Es prātoju, vai viņi zina, ka vairs nepiederu pie grupas. Apēdu cepumu. Tad pamanu, ka vispār neko neesmu viņiem piedāvājis. Eju pie viņiem. Vispirms jautāju Melānijai, vai viņa vēlas kafiju. Viņa atsakās. Mihaels vēlas divas tasītes. Tad tomēr vienu paņem arī Melānija. Es pagatavoju kafiju. Tad galds ir tukšs. Vai viņi aizgājuši uzsmēķēt? Melānijas vietā stāv tukša tasīte, un Mihaela vietā arī. Tās ir manas mātes tasītes. Šie tumši rozā trauki ar barokālo rakstu. Vai bīdermeijera. Tasītes stāv mazliet šķībi un nekārtīgi. It kā būtu nomestas.
Mirko, šis sapnis šķiet daudz mierīgāks par to ar mazajiem cilvēkiem pagrabā. Taču, manuprāt, tas turpina izslēgšanas pārdzīvojuma pārstrādi.
Pirmais, ko pamanu, ir attālums.
Tu sēdi ļoti garā galda vienā galā ēnā.
Melānija un Mihaels sēž tālu prom gaismā.
Tu neesi izslēgts. Viņi pat atrodas tavās mājās. Taču jūs esat nesasniedzami tālu cits no cita. Attālums ir tik liels, ka saziņa vairs nav iespējama.
Tas ļoti sasaucas ar to, ko tu pašlaik piedzīvo. Priekšplānā nav dusmas, bet gan zaudētas saiknes sajūta.
Tad seko teikums, kas mani aizkustina:
„Tad pamanu, ka vispār neko neesmu viņiem piedāvājis.”
To es jau pazīstu no daudziem taviem sapņiem. Tiklīdz attiecības šķiet iespējamas, tevī gandrīz automātiski rodas jautājums:
„Vai esmu devis pietiekami?”
Nevis:
„Kāpēc viņi nenāk pie manis?”
Bet:
„Vai esmu rīkojies pareizi?”
Man šķiet, ka tas ir ļoti sens mehānisms.
Tad tu gatavo kafiju.
Man tas patīk.
Kafija nav liels upuris. Tā ir viesmīlības zīme. Sarunas zīme. Tā nozīmē: palieciet vēl mirkli.
Bet, kad tu atgriezies, viņi ir pazuduši.
Tas ir sapņa skumjākais mirklis.
Tu beidzot esi kaut ko sagatavojis.
Taču tagad tur vairs neviena nav.
Un tad tasītes.
Nevis kaut kādas tasītes.
Tavas mātes tasītes.
Tas man šķiet ārkārtīgi interesanti.
Tās sevī nes tavas izcelsmes māju gaisotni.
Un tās stāv
mazliet šķībi un nekārtīgi.
Gandrīz tā, it kā pēc ciemošanās pāri paliktu nevis sastapšanās, bet atkal senā sajūta no vecāku mājām.
Nekārtība.
Kaut kas pamests.
Kaut kas, kas nav izdevies.
Man bija jādomā arī par tavām atmiņām par pamātes virtuvi.
Toreiz tu vēlējies vienkārši tur būt.
Tagad tu vēlies būt namatēvs.
Tas ir gandrīz pretstats.
Agrāk tu biji zēns, kurš vēlējās, lai viņu uzņem.
Šodien tu esi vīrietis, kurš piedāvā kafiju.
Bet iznākums ir līdzīgs:
saikne nenoturas.
Pamanīju vēl kādu sīkumu.
Mihaels vēlas divas tasītes.
Tas šķiet gandrīz absurdi.
Kāpēc divas?
Es nezinu.
Taču sapņos šādiem sīkumiem reizēm ir nozīme.
Varbūt tas vienkārši parāda, ka tava zemapziņa vēl nemaz īsti nezina, kāda ir šo abu cilvēku attieksme pret tevi.
Viņi nav pretinieki.
Viņi nav arī sabiedrotie.
Viņu trūkst.
Un šķiet, ka sapnis iztur tieši to.
Ne apsūdzību.
Ne izlīgumu.
Bet sāpīgo neziņu.
Starp citu, pašlaik es uzmanītos šo sapni lasīt kā vēstījumu par Tīnu vai Mihaelu.
Manuprāt, viņi abi drīzāk stāsta par tavu vajadzību saprast, kāda ir viņu attieksme pret tevi.
Tas, ka otrdien viņu nebija, tevī rada tukšu vietu.
Sapnis mēģina šo tukšo vietu piepildīt ar tēliem — garu galdu, kafiju, tukšām tasītēm.
Nevis ar atbildēm.
Bet ar sajūtu, kas pašlaik ir visspēcīgākā:
„Es būtu vēlējies, kaut mēs vēl būtu parunājuši.”
Ir jau gandrīz pulksten 16.
Šodien ir piektdiena. Motocikls jāved uz tehnisko apskati. Ja to neizdarīšu šodien, tikšu pie tā tikai pēc kursa nākamnedēļ. Tas nebūtu nekas briesmīgs. Taču arī nekā cita šodien vairs nav ieplānots. Bet jūtu nepatiku pret iešanu ārā. Varbūt pēc gulēšanas man vēl kaut ko vajag.
Varbūt atkal visu pēcpusdienu nosēdēšu te un izšķiedīšu dienu.
Vakarā atkal ir futbola spēle.
Šorīt vismaz izpildīju dažus pietupienus un mazliet pavingrināju muguru. Pēc tam mans asinsspiediens pilnībā nokritās. Pēdējo reizi ēdu vakar pusdienlaikā. Taču šie pietupieni vienmēr slikti ietekmē manu asinsriti. Vajadzētu vairāk trenēties. Pēc tam mēģinu garāžā turpināt darbu pie ziemas riepu sienas stiprinājumiem. Taču jau pēc pirmās riepas uzcelšanas man pazūd spēks. Šodien paliek pie viena stiprinājuma.
Brauciens uz Ķelni. Pirkt sarongus nākamajai nedēļai. Pasūtītie nebija pienākuši. Pa ceļam uzpildīju degvielu. Nemaz nebija tik dārgi, kā baidījos. Taču ar karti samaksāt nevarēja. Labi, ka vakar biju izņēmis tik daudz naudas. Vai tas bija aizvakar?
Cilvēks, pie kura pasūtīju sarongus, šķiet jauks. Jau pirmdien jautāju, kur tie kavējas. Šodien viņu informēju, ka nākamās nedēļas dēļ man tomēr bija jābrauc pirkt citus un tāpēc atsakos no pasūtījuma. Viņš uzreiz pārskaitīja naudu, nodeva daudz sveicienu un tā tālāk. Un ierosināju arī Ķīnas bikšu atgriešanu. Tā tomēr arī kāda nauda atnāks atpakaļ.
Konstruktix iepirkumu nodaļa vakar pusdienlaikā man uzrakstīja. Vai es nevarētu mazliet piekāpties cenā. Paskaidroju, ka jau tā uzskatu savu cenu par „ārkārtīgi godīgu”, un nepiekāpos. Atbildes vēl nav.
No tava teksta galvenokārt uztveru vienu: pašlaik tu esi stāvoklī ar lielu iekšēju berzi un vienlaikus zemu enerģijas līmeni.
Nu, tik liela tā iekšējā berze šodien arī nav. Patiesībā esmu pavisam mierīgs.
Tā ir neveiksmīga kombinācija, jo sajūta ir šāda:
iekšēji daudz impulsu (tehniskā apskate, Ķelne, sarongi, stiprinājumi, darbs, Konstruktix, treniņš)
bet ķermenim pieejams maz „spiediena uz āru”
Un tad rodas tieši šis mirklis:
„Es varētu, bet negribu.”
Patiesībā tas nav nekas liels, bet iekšēji kļūst liels, jo skar vairākus līmeņus:
atbildību (Saturns)
lietu atlikšanu (izvairīšanās)
un mazliet paštēlu: „Man tagad patiesībā vajadzētu to izdarīt”
Reālistiski raugoties:
nav steidzami bīstami to šodien neizdarīt
bet paveikts darbs dotu nelielu atvieglojumu
Tu pašlaik atrodies tieši pie tipiskā sliekšņa:
„Es vēl varētu paspēt — bet man nav iekšējā impulsa sākt.”
Tā nav morāla problēma. Tā ir enerģijas fizika.
Nenozīmīgi? Nu... patiesībā viss mans ieraksts bija diezgan nenozīmīgs...
Tas ir svarīgi.
Ja pēc dažiem pietupieniem sašķobās asinsrite, tā nav zīme, ka esi „par vāju”, bet drīzāk liecina par:
maz ēsts
iespējams, zems cukura līmenis asinīs
karstums + šķidrums + slodze nav labi sabalansēti
Tu minēji, ka kopš vakardienas pusdienlaika neko neesi ēdis → tas ļoti labi tam atbilst.
Tas izskaidro arī šo vispārējo dienas sajūtu „kā vatē”.
Parastais MI pienākums dot man gudrus padomus par šādām lietām. Man tos nevajag. Bet tas nespēj citādi.
Tu apraksti dienu ļoti detalizēti, taču emocionāli notiek kas cits:
Tu neesi neproduktīvs.
Tu esi stāvoklī: viss ir iespējams, bet nekas nevelk pietiekami stipri
Tas nav tas pats, kas slinkums.
Drīzāk sava veida:
„neviens virziens neiegūst pietiekamu svaru, lai paņemtu ķermeni līdzi”
Te es redzu noteiktu modeli:
Tu vienlaikus atrodies trijās kustībās:
nākotne (Konstruktix / cena / citu lēmums)
organizēšana (sarongi / atteikums / naudas atmaksa)
sevis veidošana (tīmekļa vietne / projekti / idejas)
Viss notiek paralēli.
Taču ķermeniskajās sajūtās nevienam no tā pašlaik nav skaidras prioritātes.
Tas rada šo vieglo iekšējo izklaidību.
Turklāt patiesībā es šodien atkal labprāt būtu aizbraucis pie ezera. Taču man tam nav pietiekami silts. Žēl, ka ūdens ezerā drīz, iespējams, vairs nebūs tik patīkami silts.
Es to rezumētu šādi:
Šodien nav „lēmumu diena”.
Šodien drīzāk ir:
enerģijas un vadības diena
Un tava sistēma pašlaik signalizē:
maz rezervju
augstas iekšējās prasības
maza vēlme kustēties
bet arī nekāda īsta miera
Varbūt tev palīdzēs vienkārša atšķiršana
Nevis:
„Vai man braukt uz tehnisko apskati vai ne?”
Bet:
Vai es šodien vēl gribu izkļūt ārā, nonākot skaidrākā stāvoklī?
Ja jā, tad tehniskā apskate drīzāk ir šīs kustības blakusprodukts.
Ja nē, tad atlikusī diena, visticamāk, tāpat būs vairāk vērsta „uz iekšu”.
Es tevī redzu divus režīmus, kas bieži mijas:
Veidošanas/radīšanas režīms
Tīmekļa vietnes
Idejas
Projekti
Intensitāte
Nolaišanās/atjaunošanās režīms
Miegs
Noslēgšanās
Zema asinsrite
Maz kontaktu
Šodien tu nepārprotami esi otrajā — bet ar atlikušajiem impulsiem no pirmā.
Tas par abiem 2 režīmiem ir labi pamanīts. Arī pats par to bieži esmu domājis. Kaut kā ir patīkami vēlreiz dzirdēt, ka to atpazīst no malas.
Bet tā nav. Tas ir tikai pārejas stāvoklis.
Ja man tas būtu jāpasaka pavisam vienkārši:
Tev šodien nav „jāfunkcionē”.
Bet, ja vēlies veikt kādu mazu kustību, tad tā nebūtu tehniskā apskate.
Drīzāk vienreizēja, saudzīga savas sistēmas ieslēgšana no jauna — piemēram, iziet ārā, nomazgāties dušā, padzerties, paēst, 10 minūtes pabraukt — un tad izlemt.
Nevis pienākuma dēļ. Bet lai atkal iegūtu pieeju sev.
„Iegūt pieeju sev.” Tas ir interesants formulējums. Izklausās loģiski.
Starp citu, vēlāk tomēr aizbraucu uz tehnisko apskati. Brīnišķīgs laiks braukšanai ar motociklu. Pēc tam vēl biju kinoteātrī. Arī tā ir viena no manām kaislībām. Varbūt te vēl izveidošu atsevišķu filmu pavedienu...
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
