Aizvakar vakarā man ienāca prātā šī doma par savu brīvību. Tā bija saistīta ar ideju iet peldēties. Pēkšņi varēju to iztēloties. Kāpēc sapņot par atvaļinājumu pie jūras? Te taču visapkārt ir ezeri. Varbūt aizbraukt uz Otto-Maiglera ezeru. Arī lai atbrīvotu kaut ko no savas jaunības.
Man laikam bija kādi 16. Kad aizbraucu pie Samanthas un man tur pateica, ka viņa esot aizbraukusi uz Otto-Maiglera ezeru. Ar draugiem.
1984. gads. Laiks, kad cilvēks vienkārši uzsēdās uz sava mopēda un brauca pie draugiem. Paskatījās, vai viņš/viņa ir mājās...
Es kaut kā jutos mazliet mazvērtīgs. Domāju, ka viņi visi bezrūpīgi ir ūdenī un pludmalē. Bet es ne. Es neuzdrošinājos arī turp aizbraukt.
Pēdējos mēnešos es taču vairākkārt turp aizbraucu. Rudenī. Ziemā. Pavasarī.
Pirms dažām dienām atkal domāju par Samanthu. Kad kļuva tik karsts. Viņa pārstāvēja kaut ko saulainu. Viņa bija ārprātīgi pievilcīga. Daudziem viņa ļoti patika.
Kādu laiku mēs tikāmies. Mums bija labas attiecības. Mums bija jautri. Tas bija laiks, kad viss savijās ar mana brāļa draugu loku. Samantha bija saistīta arī ar abiem lokiem. Es cietu no tā, ka Samantha mani nevēlējās spēcīgāk. Viņa bija tieši manā vecumā. Es viņu ļoti iekāroju.
Tajā laikā bija arī Klauss. Gadu vecāks. Mēs daudz laika pavadījām trijatā. Vispirms Klauss un Bleks. Tad Klauss un Samantha. Viņam bija mašīna. Man tad laikam bija 17. Vēl nebija autovadītāja apliecības. Kādā naktī mēs kaut kur braucām. Samantha sēdēja priekšējā pasažiera sēdeklī. Es aiz viņas. Viņa pagriezās pret mani un mani noskūpstīja. Tas bija ārprātīgi lieliski. Nākamajā dienā aizbraucu pie viņas. Bet nespēju ar viņu neko iesākt. Mēs nepieskārāmies. Es nespēju runāt. Tas bija traki Vienmēr bija citi, kuri labāk prata iegūt Samanthu sev. Lai gan tas acīmredzot vienmēr izgāzās.
Man galvā ir daudz Samanthas attēlu. Reiz biju ar viņu pie viņas māsas. Arī lieliska sieviete. Viņa pa to laiku pārģērbās. Viņai netraucēja, ka es redzēju viņas kailo ķermeņa augšdaļu. Viņai bija lieliskas krūtis.
Kāda ēšanas aina... kā viņa košļājot mazliet skatās uz augšu... tajā bija kaut kas bērnišķīgs, atvērts.
Bet atkal un atkal tas bija viņas starojums. Viņas lieliskie smiekli. Saulainais. Blondie mati.
Vakar tomēr neaizbraucu uz Otto-Maiglera ezeru. Mana astroloģijas vietne dzina mani to pabeigt. Tas bija mazliet mierīgāk nekā iepriekšējās dienās. Patiesībā tā tagad ir gatava. Pēc vienas nedēļas. Lai gan salīdzinājumā ar abām pārējām vietnēm (PLM: pusstunda, masāža: viena stunda) tas ir ārkārtīgi daudz. Šādam projektam tas — salīdzinājumā ar agrākiem laikiem, kad MI vēl nebija — joprojām ir ārkārtīgi ātri.
Tagad ir nedēļas nogale. Ezeri un peldvietas būs pārpildīti līdz lūšanai. To es sev nenodarīšu.
Es ievēroju, ka šoreiz tavā tekstā ir pārsteidzoši maz skumju. Ir smeldze, bet tā vairs neievelk tevi virpulī. Tu skaties atpakaļ un vēro.
Saistībā ar Samanthu mani aizkustina kaut kas, kas vijas cauri daudziem taviem stāstiem. Tā vispirms nemaz nav nepiepildītā mīlestība. Tā ir sajūta: „Citi spēja viņu sasniegt. Es ne.” Tu to sastopi pie Samanthas, vēlāk pie Birgitas, Gingeras, Marijas un arī citos kontekstos. Gandrīz vienmēr kaut kur parādās trešais, kuram šķietami ir pašsaprotamāka pieeja šim cilvēkam nekā tev. Taču es prātoju, vai Samanthas gadījumā tas tiešām bija viss stāsts. Jo ir šī aina mašīnā. Viņa pagriežas. Viņa tevi skūpsta. Tā nav fantāzija. Tas notika. Nākamajā dienā tieši tu vairs neatrodi pieeju. Tas ir modelis, kuru pa šo laiku pats esi aprakstījis biežāk. Ne vienmēr sieviete atkāpjas. Reizēm pēc īstas tuvības mirkļa kaut kas notiek tevī. Tu apklusti. Sastingsti. Vairs neatrodi vārdus.
Man šķiet, šis novērojums parāda, ka brūce nav tikai tajā, ka netiki izvēlēts. Tā ir arī tajā, ka īsta tuvība reizēm pārpūlēja tevi pašu. Tādējādi Otto-Maiglera ezers iegūst gandrīz simbolisku nozīmi. Sešpadsmit gadu vecumā tā bija vieta, uz kuru neuzdrošinājies doties. Tagad tu brauc turp rudenī, ziemā un pavasarī. Ne ilgu pēc Samanthas dēļ. Bet gan tāpēc, ka padari to par savu vietu.
Tagad klāt nāk vēl viena doma: „Kāpēc sapņot par jūru? Te taču ir ezeri.” Man tā šķiet ļoti skaista. Tā man šķiet kā neliela kustība prom no idealizētas nākotnes un pretī tam, kas patiešām ir sasniedzams. Tā nav atteikšanās. Drīzāk atgriešanās. Arī tavā astroloģijas vietnē redzu pārmaiņas. Pirms nedēļas tā izklausījās kā vilkme. Tagad tu raksti: „Patiesībā tā tagad ir gatava.” Tas izklausās gandrīz atviegloti. Vairs ne drudžaini. Tu kaut ko esi radījis. Un tagad tas drīkst vienkārši būt.
Noslēgumā vēl viena doma par pārpildītajiem ezeriem. Agrāk es būtu pieņēmis, ka tevi galvenokārt attur sociālā nedrošība. Šodien es tā vairs nedomāju. Man šķiet, tava nervu sistēma pašlaik patiešām drīzāk meklē mieru. Pēdējās nedēļās esi pārstrādājis ļoti daudz — sapņus, atmiņas, savu tīmekļa vietni, sarunas ar Lenores kundzi, savu māti, savu dzimšanas karti. Pārpildīts peldvietas ezers droši vien drīzāk būtu kairinājums nekā brīvība.
Varbūt tieši tāpēc Otto-Maiglera ezers atkal un atkal ienāk tavās domās. Ne tāpēc, ka meklētu Samanthu. Bet gan tāpēc, ka tur sastopas divi tavas dzīves laiki. Sešpadsmitgadīgais Mirko, kurš neuzdrošinājās. Un šodienas Mirko, kurš pēkšņi domā: „Es varētu vienkārši aizbraukt. Jo man tā gribas. Ne tāpēc, lai kādam patiktu. Ne tāpēc, lai mani ieraudzītu. Vienkārši tāpēc, ka vēlos peldēt.” Tas ir neliels teikums. Bet man šķiet, tajā ir vairāk brīvības nekā dažā lielā dzīves plānā.
Pastāsti man vēl kaut ko par Samanthu.
Lasot tavas atmiņas, man radās iespaids, ka Samantha ieņem mazliet citu lomu nekā daudzas sievietes, par kurām esam runājuši.
Runājot par Birgitu, Sonju vai Mariju, tavs stāstījums bieži griežas ap ievainojumu, vilšanos vai cīņu par attiecībām. Saistībā ar Samanthu priekšplānā ir kas cits. Dzīvīgums. Tu apraksti viņas smieklus, blondos matus, atvērtību, starojumu, bērnišķīgo manieri ēdot. Pat atmiņas par viņas māsu nav izstāstītas vojeristiski,
Paldies!
bet gan pilnas izbrīna par nepiespiestu dabiskumu. Šķiet, viņa tev kļuvusi par iemiesojumu tam, ko vēlāk reiz aprakstīji kā savus centienus pēc skaistuma. Nevis skaistumu tīri ķermeniskā nozīmē. Bet skaistumu kā dzīvīguma izpausmi.
Es ievēroju vēl kaut ko. Tu stāstīji, ka viņa tevi noskūpstīja. Tev ar viņu bija skaisti mirkļi. Jums bija jautri. Ja man tavs stāsts būtu jārekonstruē tikai no tavām atmiņām, es teiktu: tu Samanthai noteikti patiki. Varbūt ne tā, kā tu to vēlējies. Bet viņa bija tev pievērsta. Teikums „Viņa mani nevēlējās spēcīgāk” droši vien ir tava vēlākā interpretācija. Konkrētās atmiņas vispirms stāsta ko citu.
Mani nodarbina arī Klauss. Viņš parādās blakus Samanthai kā kāds, kurš jau bija soli tālāk. Vecāks. Mašīna. Pārliecinātāks. Viņš varbūt iemiesoja tieši to, ko toreiz sevī vēl nejuti. Ne tāpēc, ka objektīvi būtu bijis „labāks”. Bet gan tāpēc, ka blakus viņam tu juties mazāks.
Šī sajūta pēc tam atgriežas pie Otto-Maiglera ezera. Ne pats ezers ir brūce. Bet gan priekšstats: „Citi dzīvo dzīvi. Es stāvu ārpusē.” Šķiet, šis priekšstats dziļi iespiedies.
Interesants man šķiet arī kontrasts ar šodienu. Tu raksti: „Kāpēc sapņot par jūru? Te taču ir ezeri.” Tas ir gandrīz pretstats. Sešpadsmitgadīgais Mirko domāja: „Tur, kur ir citi, notiek dzīve.” Šodienas Mirko domā: „Es pats varu izlemt, kur notiek mana dzīve.” Tā ir klusa, bet nozīmīga atšķirība.
Astroloģiski Samanthu šodien es pat mazāk saistītu ar Plutonu vai Hīronu nekā agrāk. Viņa man drīzāk atgādina tavu Veneras, Jupitera un Mēness savienojumu 10. mājā. Viņa tevī pamodina kaut ko, kas mīl skaistumu, mīl vieglumu un spēj priecāties par atklātiem smiekliem. Īstā brūce rodas tikai tad, kad Neptūns no reālās Samanthas sāk veidot simbolu: „Viņa pieder pasaulei, kurai man nav pieejas.” Taču tavas atmiņas noteikti stāsta arī par pieeju. Ne pilnīgu. Ne ilgstošu. Bet esošu.
Varbūt šodien tajā ir kaut kas mierinošs. Ne tāpēc, ka Samantha būtu bijusi „īstā”. Bet gan tāpēc, ka viņa parāda: jaunais Mirko nebūt nebija neredzams. Viņš spēja aizkustināt. Viņu varēja noskūpstīt. Viņš spēja kādu sasmīdināt.
Īstā problēma bieži sākās pēc šiem mirkļiem — kad tevī sākās šaubas, vai tas tiešām var būt un vai esi pietiekams. Man šķiet, tieši šī daļa kā sarkans pavediens vijas cauri daudzām vēlākām attiecībām.
Jā, šķiet, tā patiešām ir.
Jā. Un man šķiet, tā ir svarīga atziņa.
Pēdējās nedēļās esam daudz runājuši par tavu māti, tēvu un attiecībām. Tur bieži centrā nonāca jautājums, kāpēc sievietes tevi neredzēja vai nenovērtēja pietiekami.
Saistībā ar Samanthu tagad parādās kas cits. Viņa tevi redzēja. Arī Ivonna. Arī Gingera vismaz kādu laiku. Pat Marijai bija posmi, kuros viņa pret tevi izturējās uzmanīgi.
Modelis bieži sākas ne tikai ar atraidījumu, bet jau neilgi pēc tuvības pieredzes. Tad sāk darboties kaut kas, ko es gandrīz aprakstītu kā iekšējo novērotāju. Tas jautā: „Vai tā tiešām bija?” „Vai esmu pietiekams?” „Vai viņa mani tiešām vēlas?” „Citi to noteikti prot labāk.”
Šis novērotājs man šķiet īstais pretinieks. Te man bija jādomā par tavu sapni par Evu. Viņa starp citu pastāsta par labu seksu ar bijušo. Pamostoties tu uzreiz prāto, kā tev vajadzēja reaģēt.
Tevi nodarbina nevis pati piezīme. Bet tava reakcija. Tu kļūsti pats par savu novērotāju. Tas pats notiek, atceroties seksa ainu ar māti. Vai dejojot bruņinieka bruņās. Vai bērnu dzimšanas dienā ar monētām. Gandrīz nekad uzmanība nepaliek pie notikuma. Tā uzreiz pārlec uz tavu uzvedību. „Kāpēc es...?” „Kāpēc es biju...?” „Man vajadzēja...” Varbūt tieši tā ir saikne starp Hīronu un Neptūnu, par kuru runājām. Hīrons saka: „Tur ir brūce.” Neptūns saka: „Un tagad es pazūdu tās attēlos.” Realitāte izzūd. Pāri paliek stāsts par tevi pašu. Tāpēc Samantha šodien man šķiet gandrīz dziedinoša. Jo, neitrāli lasot tavas atmiņas, rodas pavisam cita filma. Meitene tevi skūpsta. Viņa pavada laiku ar tevi. Viņa kopā ar tevi smejas. Jums ir jautri.
Tas nav stāsts par zēnu, kuru neviens nevēlējās. Tas ir stāsts par zēnu, kurš nespēja noticēt, ka ar to pietiek. Un varbūt tā ir izšķirošā atšķirība. Nevis: „Es nebiju mīlestības vērts.” Bet gan: „Es nespēju ilgstoši paturēt sevī apziņu, ka esmu mīlestības vērts.” Tas ir kaut kas pilnīgi cits.
Un man ir iespaids, ka pēdējās nedēļās esi šai atšķirībai pietuvojies par labu gabalu. Ne tāpēc, ka brūce būtu pazudusi, bet gan tāpēc, ka sāc nošķirt faktisko pieredzi no vēlākā iekšējā stāsta par to. Uzskatu to par vienu no nozīmīgākajiem soļiem, ko līdz šim esmu pamanījis mūsu sarunās.
Pieņemt savu mīlestības vērtumu patiešām ir interesanta tēma. Kad domāju par savu māti, mana iekšējā pretestība parasti kļuva īpaši liela tad, kad viņa man izteica komplimentu. Tas notika ļoti reti. Kad tas notika, tas izraisīja tieši šo pretestību, kurā bija arī kaut kas nicinošs. Varbūt tas bija saistīts ar veidu, kā viņa to pateica. It kā viņai būtu grūti. Un es tajā kaut kā nejutos īsti ieraudzīts. Arī kaut kā mīloši tas nebija. Grūti aprakstīt.
Kādā Kristiana Hemšemeijera tiešsaistes kursu modulī, kuros piedalījos pirms dažiem gadiem, bija vingrinājums, par kuru arī šodien atkal un atkal jādomā. Vajag kādam izteikt komplimentu. Un skaidri neko par to negaidīt. Ne pateicību, neko. Toreiz to izdarīju un man tas ļoti patika. Šad tad atceros šo vingrinājumu un tad mēģinu vēlreiz. Patiesībā tas ir ļoti skaists vingrinājums. Tas ienes pasaulē kaut ko ļoti skaistu.
Man tas pašlaik šķiet ļoti interesants pavediens.
Jo, manuprāt, kompliments nav vienkārši kompliments. Ir komplimenti, kas patiesībā ir spriedumi. „Bet šodien gan tu labi izskaties.” Starp rindām var skanēt: citkārt drīzāk ne. Vai: „Bet to gan tu labi izdarīji.” Tur varbūt līdzi skan: es tevi vērtēju.
Ja cilvēks ir daudz kauninājis, pat viņa pozitīvie teikumi bieži vēl sevī nes vecās attiecības. Bērns to jūt. Viņš dzird ne tikai vārdus. Viņš dzird visu cilvēku. Tāpēc es tev uzreiz ticu, kad saki, ka mātes komplimenti nešķita mīloši. Varbūt viņā patiešām bija kaut kas piepūlēts. Teikums, ko viņa pateica, jo tā mēdz teikt. Vai tāpēc, ka uz mirkli juta vainu. Bet ne tāpēc, ka patiesi priecājās par tevi. Un bērni šo atšķirību pamana pārsteidzoši precīzi.
Kristiana Hemšemeijera vingrinājums šķiet gandrīz pretstats. Pateikt kādam kaut ko skaistu. Un neko par to negribēt. Pat ne paldies. Tas pilnībā maina kvalitāti. Tad vairs nav runas par otra ietekmēšanu vai attiecību vadīšanu. Cilvēks vienkārši dalās ar kaut ko, ko patiešām pamana.
Vēlreiz lasot šīs rindas, prātoju, vai — lai gan patiešām neko negaidot — es varbūt lielākoties meklēju lietas, par kurām šis cilvēks droši vien labprāt saņemtu komplimentu... neesmu pārliecināts... Paturi prātā: pievērs uzmanību, vai kompliments ir patiess!
Varu iztēloties, ka šis vingrinājums tev tāpēc tik ļoti patika, ka tajā ir tieši tas, kā tev bērnībā trūka. Nevis uzslava. Prieks par otru. Tas ir kaut kas pilnīgi cits. Interesantā kārtā man te bija jādomā par Ivonnu.
Tu reiz teici, ka viņa dažkārt pamanīja tavus žestus vai lietas, ko biji pateicis, un novērtēja tieši šīs mazās īpatnības. Acīmredzot viņa neteica: „Tu esi lielisks.” Bet drīzāk: „Tas, ko tu tikko izdarīji, man šķiet skaisti.” Tas ir daudz konkrētāk. Tas parāda: es tevi patiešām ieraudzīju. Varbūt tieši tāpēc šīs atmiņas pēc gadu desmitiem pēkšņi atkal parādījās.
Un tagad man ienāk prātā vēl viena doma, kas labi atbilst tavai dzimšanas kartei. Tu bieži esi aprakstījis, ka tavs Mēness, Venera un Jupiters 10. mājā tev ir dzimšanas kartes īstais centrs. Varbūt šie trīs vispirms nemaz nevēlas, lai viņus apbrīno. Varbūt tie mīl kaut ko daudz vienkāršāku: spēju patiesi priecāties par cilvēku. Ne analizēt. Ne uzlabot. Ne glābt. Ne iegūt savā īpašumā. Bet vienkārši priecāties, ka šis cilvēks ir tieši tāds.
Lai turpinātu savu pēdējo domu: galu galā tieši pārliecība, ka mans kompliments cilvēkā izraisījis kaut ko pozitīvu, manī pašā atstāja kaut ko pozitīvu. Šādi raugoties, vai paredzēt, par ko cilvēks priecātos, tiešām ir slikti?
Ja tā ir, tad tavs prieks par šo vingrinājumu pārsteidzoši labi tam atbilst. Jo patiesībā tas ir neliels Veneras un Jupitera vingrinājums: pamanīt skaistumu un to izteikt, nevēloties paturēt. Un varbūt tajā slēpjas arī neliels aicinājums tev pašam.
Pa šo laiku esi kļuvis labs uzmanīgi skatīties uz citiem. Oles dzimšanas karte, Dörte un Ole, tavi bloga teksti — visur tu mēģini atpazīt cilvēka kodolu. Grūtākais vingrinājums kādā brīdī varētu būt pavērst to pašu skatienu arī uz sevi. Nevis ar jautājumu: „Vai esmu mīlestības vērts?” Bet ar daudz mierīgāku jautājumu: „Par ko es priecātos Mirko, ja šodien viņu satiktu pirmo reizi?”
Man ir iespaids, ka šis jautājums atver citas durvis nekā apstiprinājuma meklējumi. Tas drīzāk aicina sastapt sevi ar to pašu ziņkārīgo un labvēlīgo uztveri, kuru tev tik ļoti patīk dāvāt citiem.
...domā, domā, domā... jā, attiecības ar sevi, tur kaut kas ir... nogurdinoši...
Kaut kas manī pēc neilga brīža pateica: „Kas par sūda jautājumu!”
Man tas pat patīk. Ne tāpēc, ka jautājums būtu slikts, bet tāpēc, ka tava reakcija kaut ko atklāj.
Man šķiet, teikums „Par ko es priecātos Mirko?” tevī uzreiz aktivizēja kaut ko, kas saka: „Tātad man atkal jāmīl pašam sevi. Atkal sākas šis pašmīlestības numurs.” Un šķiet, kāda tava daļa pret to ir alerģiska. Taču man šķiet, tava reakcija parāda vēl kaut ko otru.
Mūsu sarunu gaitā tu atkal un atkal skaidri parādīji, ka nemeklē pozitīvas formulas, bet gan kaut ko, kas šķiet patiess. Tu mani jau vairākkārt apturēji, kad kaut ko pārāk ātri vilku pozitīvā virzienā. Tas bija pamatoti. Tāpēc šodien es izvēlētos citu virzienu.
Tikko pamanīju, ka saistībā ar Ivonnu tevi aizkustināja nevis viņas kompliments. Bet kaut kas cits. Viņa ieraudzīja kaut ko, kas viņai patiešām patika. Uzsvars ir uz viņu. Ne uz tevi. Viņai nebija sevi jāpiespiež. Viņa nevēlējās neko panākt. Viņa vienkārši priecājās.
Tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no jautājuma, vai esi mīlestības vērts. Varbūt tātad nemaz nav runas par to, lai iemācītos patikt pats sev. Bet gan par to, lai tava nervu sistēma kādā brīdī piedzīvotu: ir cilvēki, kuri par mani patiesi priecājas. Tas nav vingrinājums. Tā ir pieredze. Un pieredzi nevar izdomāt. Tāpēc tavas atmiņas par Ivonnu man šķita tik vērtīgas. Jo tās pierāda, ka tavā dzīvē tas ir bijis. Ne bieži. Bet bija.
Un varbūt tavas sāpes šodien ir mazāk saistītas ar to, ka nespēj pieņemt pats sevi. Bet gan ar to, ka zini, cik barojoša ir šāda ieraudzīšanas forma — un cik reti tā tev bijusi. Pašlaik tas man šķiet tuvāk tam, ko patiešām apraksti, nekā jebkurš aicinājums pieņemt sevi.
Tavs iekšējais „Kas par sūda jautājumu!” tātad varētu nozīmēt arī: „Tagad nenovērs mani no īstās tēmas.” Un īstā tēma varbūt nemaz nav pašmīlestība.Bet gan pieredze, ka īsta atzinība jūtas pilnīgi citādi nekā uzslava, pienākums vai mierināšana. Ivonna tev deva tās priekšnojautu. Tāpēc šīs atmiņas dzīvo vēl pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Tās aizskāra kaut ko, kas iepriekš gandrīz nebija saņēmis barību.
Tas bija pirms 40 gadiem, bet vienalga...
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
