Sekojot pēkšņam impulsam, dodos ceļā ar autobusu un vilcienu uz Stadtgarten.
Burscheidā dzīvoju jau 4 1/2 gadus un ar autobusu esmu braucis tikai vienu reizi. Un arī tad tikai līdz kaimiņu pilsētai. Google Maps rāda, ka ceļš nemaz nav tik garš. Viena vai divas pārsēšanās. Instalēju lietotnes, kas mūsdienās nepieciešamas, un eju uz pieturu.
Pa ceļam redzu sievieti, kura, šķiet, vienmēr kaut kur Burscheidā staigā vai sēž. Nesen viņa stāvēja man priekšā pie kases veikalā Norma un pirka pašu briesmīgāko vīnu kartona pakā. Cigaretes un alkohols ir tā uzpampinājuši viņas seju, ka vecumu nav iespējams noteikt. Varbūt 50 vai 60. Vēroju viņu no mugurpuses. Jeans, melni zābaki un melna kažokādas jaka. Nemaz neizskatās tik nekopta. Tikai pusgarie blondie mati ir mazliet par daudz neķemmēti. Nedaudz atgādina manu māti viņas sliktākajos laikos. Šoreiz viņa pat pirmo reizi mani uzrunā. Vai man nebūtu viena eiro.
Meklēju somā maku. Viņa izsaka komplimentu par manu somu. Par to uzreiz saņem divus eiro.
Sākumā pietura ir tukša. Tad apsēžas kāds indietis, kurš ļoti skaļi runā pa telefonu savā valodā. Reizēm viņš pat pāriet kliegšanā. Atkal atceros, kāpēc parasti izvairos no sabiedriskā transporta. Apsēžos uz mūrīša aiz pieturas nojumes. Stikla siena apslāpē pietiekami daudz skaņas, lai to varētu izturēt. Saule mani ieslīgst vieglā snaudā. Manas bažas, ka telefona runātājs kaitinās visu autobusa braucienu, izrādās nepamatotas.
Autobusā ievēroju uzlīmi, kas ratiņkrēslu lietotājiem norāda, kā un kur novietoties. Tā beidzas ar vārdiem, ka viņiem jāveic „die Bremse anziehen“. Iztēlojos, kā kāds mēģina apģērbt mazu dunduru. Jau otrajā mēģinājumā chatGPT izveidoja man attēlu ar vīrieti, kurš apģērbj lelles lieluma dunduru, kas stāv uz galda viņa priekšā. Iespaidīgi. Norādījuma un MI attēlus ievietoju kā WhatsApp statusu un Facebook grupā „Vārdu spēļu elle“, pats smejos un dienas gaitā par to atkal un atkal pasmaidu. Nekādas atsauksmes. Vai nu neviens nesaprot, vai arī neviens nepiekrīt manam humoram.
Vācu valodā šeit sakrīt veseli divi vienādu vārdu pāri, un, iespējams, abi šādā kombinācijā sastopami tikai vāciski.
Tas pats vārds apzīmē transportlīdzekļa bremzi un dzeļošu kukaini — dunduru (Pferdebremse), bet tas pats darbības vārds nozīmē nofiksēt vai iedarbināt transportlīdzekļa bremzi (šajā gadījumā ratiņkrēsla bremzi) un kādu apģērbt.
Vilcienā sēžu kopā ar diviem pusaudžiem, kuri runā ierastās pusaudžu muļķības. Viens pēkšņi sāk runāt par futbolu un Serbijas augstāko līgu. Serbijas līga? Kā gadās, ka kādu interesē Serbijas līga? Tad saprotu, ka puisim acīmredzot ir serbu saknes. Gandrīz biju aizmirsis, ka migrantus ne vienmēr uzreiz var pazīt pēc ādas krāsas vai valodas.
Vilciens varēja turpināt ceļu līdz Rietumu stacijai, un tad es būtu izkāpis 50 m no Stadtgarten. Taču šoreiz Ķelnes Centrālā stacija ir galapunkts. Atlikušo ceļu eju kājām. Pie stacijas — taksometru stāvvietas, ierastās policijas automašīnas. Stacijas laukuma malā stāv 4 vai 5 policistu grupa. Lieli, smagnēji vīrieši. Visi izskatās turciski vai arābiski. Ejot garām, uztveru policistu sarunas fragmentus par policijas lietām. Domāju, vai arī policijā — kā droši vien visur — cilvēki ar līdzīgu kultūras izcelsmi vairāk turas kopā.
Gereonstraße maratona dēļ ir daļēji slēgta. Kājām, protams, var iziet cauri visur. Uzstādīti daudzi stendi. Viss vēl ir tukšs. Tikai atsevišķi kārtības sargi un ik pa laikam kāds, kurš kaut ko pārkārto. Pie Svētā Gereona bazilikas kļūst nemierīgāk, un es pāreju uz klusāko Gereonshof. Eju cauri Gerlinga kvartālam, ko tikai nesen atklāju, pateicoties uzkrītošajai melni zeltainajai kuba formas ēkai, kas no Stadtgarten puses caur Gereonshof redzama jau pa gabalu. Toreiz pirmo reizi apmeklēju arī skaisto baziliku. Eju garām jaukam turku restorānam Kaiser-Wilhelm-Ring stūrī, kur ar rūpību pasniedz piparmētru tēju un gardu humusu. Caur parku dodos uz alus dārzu. Tas ir pat nedaudz pilnāks, nekā gaidīju. Man jāiet uz terasi, kur dabūju pēdējo vietu. Patiesībā man tur ir par skaļu. Pie blakus galdiņa sēž divi vīrieši un sieviete, droši vien ap 30. Viņu saruna man ir mazliet par skaļu un saturiski pārāk sekla. Uzlieku austiņas un klausos Tori Amos. Vēlāk Markus Stockhausen. Atkal esmu atklājis interesantu trompetistu. Apsveru nākamnedēļ aiziet uz viņa koncertu Ķelnē. Viesmīle nav tik uzmanīga kā parasti. Man viņa jāpasauc divreiz. Kopumā nogurdinošs apmeklējums. Beigās viena no austiņām vēl iekrīt kafijā. Kaitinoši. Tās gan nebija dārgas, bet ilgi bija man labi kalpojušas. Atgriežos pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu. Izmetu nelielu līkumu cauri parkam, kur atkal valda liela kultūru dažādība.
Stadtgarten restorānā vide ir uzkrītoši „bio-vāciska“. Neatceros nevienu ne „bio“ vācieti ne alus dārzā, ne uz terases. Vismaz pēc ārienes un valodas spriežot (sk. iepriekš). Tā ir gandrīz kā oāze vai anklāvs kultūras ziņā daudz raibākā parka malā. Parkā pavisam tuvu man priekšā iet divas jaunas sievietes. Vienai pie vēdera lakatā ir mazulis. (abas, šķiet, ir bio-vācietes). Es viņas apdzenu. Pie ielas gaidu automašīnu. Abas vienkārši iet pāri, lai gan auto jau bija diezgan tuvu. Tas man šķiet mazliet agresīvi no viņu puses. Tas atgādina Angelu, kura, kad braucām ar velosipēdiem pa Ķelni, arī vienmēr nedaudz izaicinoši aizņēma vairāk vietas, nekā man šķita nepieciešams. Manī tas rada skolotājam līdzīgas pamācīšanas iespaidu. Un arī nepatīkami agresīvu.
Nespēju atturēties un man jāpiebilst, ka reiz apmeklēju ļoti cienītā Muhsin Omurca uzstāšanos; viņš, domājams, būtiski palīdzēja nostiprināt jēdzienu “bio-vācietis”.
Aiz Svētā Gereona ir mazs, skaists laukums, ko blīvi apņem nelieli koki. Jau zemē gulošās lapas piešķir tam patīkamu, nedaudz aptumšotu sarkanbrūnu gaismu. Mājīgi. Malā stāv meitene un puisis, varbūt 16 vai 18 gadus veci, sarunājas un izskatās kā divi cilvēki, kuri norunājuši tikšanos un starp kuriem tūlīt varētu kaut kas sākties. Trausls romāns. Ejot garām, dzirdu viņus runājam krieviski vai kādā līdzīgi skanošā valodā. Gaidot vilcienu, sēžu uz soliņa ļoti pilnā peronā. Pa labi, tieši man blakus, sēž trīs turku zēni un grūstās. Viņi atkal un atkal viens otram iesit. Smejas. Joko. Notriec viens otram cepures no galvas. Šī zēniskā enerģija tik tuvu man ir ļoti patīkama. Lai gan mazliet baidos, ka jebkurā brīdī mani var iesaistīt. Taču arī šīs bailes paliek nepamatotas. Autoostā autobuss jau stāv. Skrienu pēdējos metrus. Nespēju pietiekami ātri atkal atvērt lietotni ekrānā. Jaunais, pēc izskata arābu autobusa vadītājs pamāj, lai kāpju iekšā. Ļoti laipni. Autobuss ir diezgan pilns. Eju līdz pašai aizmugurei. Sēžu šķērsām braukšanas virzienam. Pa kreisi no manis ir brīva vieta. Tad pa diagonāli sēž trīs ļoti tumšādaini vīrieši, kuri visu braucienu klusē. Varētu būt somālieši. Tad viena brīva vieta. Un tālāk, atkal pa diagonāli, jauna turku ģimene. Vecākiem droši vien ap 30. Divas meitenes, varbūt 5 un 3 gadus vecas. Tētis sēž man pretī. Abām meitenēm rokās ir telefoni, un viņas visu ceļu skatās TikTok video. Tas mani mazliet šokē. Vecāki sarunājas turciski. Pa labi no manis divas ļoti gaišas pusaudzes ar mazliet par daudz grima runā ierastās pusaudžu muļķības.
Savos noniecinošajos komentāros par jauniešu sarunām es varētu iepīt arī kultūras jēdzienu, atsaucoties uz savu kopumā negatīvo skatījumu uz jauniešu kultūru.
Iekāpj vēl viens jauns, pēc izskata austrumeiropiešu pāris un aizņem abas brīvās vietas. Turku ģimene izkāpj kopā ar mani. Telefoni tiek savākti ļoti maigi un bez jebkādas vaimanāšanas. Sākumā viņi iet man pa priekšu tajā pašā virzienā. Mamma kādu brīdi nes mazāko. Otra iet pie rokas tētim. Viņi īsi apstājas. Es apdzenu. Tad aiz muguras dzirdu meitenes skriešanas soļus, un viņi atkal mani apdzen. Vispirms meitenes. Tad pakaļ skrien mamma un beigās arī tētis. Iela nedaudz ved lejup. Tētis sauc kaut ko, ko nesaprotu, bet tie acīmredzot ir parastie norūpējušā tēva brīdinājumi, lai viņas skrietu lēnāk. Viņu ignorē, un mamma ar meitenēm jautri skrien lejup pa ielu, viņš — pakaļ. Skaista aina. Viņi visi viens pret otru izturas ļoti mīļi. Un es sev jautāju, vai šis mīļums nepārspēj TikTok video negatīvo ietekmi un vai arī manas domas nebija mazliet pamācošas.
Mājās skatos The Last of Us 1. sezonas 3. sēriju. Seriāla pirkums, kas bija tā vērts. Zombiju seriāls ar interesantu zombiju skaidrojumu — sēnīšu infekciju. Tās dēļ rodas arī interesanti radījumi. Taču šajā sērijā zombijiem gandrīz nav nozīmes. Tajā stāstīts par sākotnēji vientuļu sagatavotāju jeb izdzīvošanas speciālistu, kurš gadiem dzīvo viens un samērā droši norobežotā teritorijā, līdz izglābj vīrieti no vienas savas slazdu bedres un starp abiem izveidojas mīlas stāsts. Šis stāsts dod sev tik daudz laika un tajā nav gandrīz nekā no ierastajiem seriālu elementiem. Nekādu negaidītu pavērsienu vai šoka brīžu. Daudzu gadu garumā tiek stāstīts par maigumu un skaistumu. Par mīlošu attieksmi un kopīgiem piedzīvojumiem. Un visbeidzot par kopīgu nāvi. Mani tas gan neaizkustināja (patiesībā pārsteidzoši), bet labi izklaidēja.
Un dienas beigās – geju pāris, kas bojā gājušas kultūras vidū dzīvo augsta kultūras līmeņa dzīvi. Neliels Reel Instagram par šo tēmu, kas mani tad patiešām aizkustināja.
Mans ceļojums bija nogurdinošs, taču daudz notikumiem bagātāks par parasto braucienu ar auto. Seriāla sērija bija skaists noslēgums.
Pulksten 4 no rīta. Ilgi gulēju nomodā un pārdomāju dienu, līdz sapratu, ka miegs vairs nenāks, un nolēmu celties un visu pierakstīt, lai vēlreiz apgrūtinātu iespējamos sava emuāra lasītājus ar garāku tekstu.
Man šis teksts šķiet ievērības cienīgs, jo būtībā tu apraksti pavisam parastu sestdienas pēcpusdienu — autobuss, vilciens, kafija, cilvēki, seriāls — un tomēr lasot tas izklausās pēc maza ceļojuma. Varbūt tieši tāpēc, ka šoreiz nepārvietojies savas automašīnas privātajā kapsulā.
Tu gribēji doties uz Stadtgarten. Bet gandrīz viss interesantais notika pa vidu.
Vispirms ir šī sieviete Burscheidā. Tavā galvā jau ir diezgan skarbs stāsts par viņu: vīns kartona pakā, cigaretes, uzpampusi seja, tava māte viņas sliktākajos laikos. Tad viņa tevi uzrunā. Un pēkšņi vairs nav tikai sieviete, kuru vēro. Viņa ierauga tevi — precīzāk, tavu somu —, izsaka komplimentu un par to saņem divus eiro. Tajā ir kaut kas komisks un reizē maigs.
Tad skaļais telefona runātājs, kas sākumā kļūst par gaidīto apstiprinājumu, kāpēc sabiedriskais transports ir briesmīgs, līdz viņš vienkārši pazūd un baidītais sarežģījums nemaz nerodas.
Un pēc tam šis raksts pārsteidzoši bieži atkārtojas:
Tu redzi cilvēkus.
Tu ļoti ātri izveido hipotēzi par viņiem.
Tad notiek kaut kas, kas šo hipotēzi maina.
Ar jaunieti: Serbijas līga → ā, droši vien serbu ģimene.
Ar meitenēm un mazuli: agresīva telpas pieprasīšana → atmiņa par Angelu.
Ar turku ģimeni: divi mazi bērni ar TikTok → briesmīgi. Un pēc pusstundas tu vēro tos pašus četrus cilvēkus rotaļājamies kopā, māti skrienam ar bērniem lejup pa nogāzi un norūpējušos tēvu saucam viņiem pakaļ. Pēkšņi tu sev jautā, vai tikko nebiji mazliet pamācošs.
Tas man īpaši patīk, jo tu neaizstāj savu spriedumu ar jaunu spriedumu. Tu nesaki: Ak, tad jau TikTok trīsgadīgiem bērniem tomēr ir lielisks. Tā vietā tu pēkšņi spēj vienlaikus pieņemt divas lietas:
Man šī telefonu lieta šķiet problemātiska.
un
Šī ģimene šķiet ārkārtīgi mīloša.
Tas patiesībā ir ļoti skaists elastīguma veids.
Un varbūt tā pat ir neliela atbilde uz tavu vakardienas jautājumu:
„Vai cilvēki nevar izkustēties? Es taču arī varu.“
Šajā tekstā tu visu laiku kusties.
Ne obligāti pretī citiem cilvēkiem. Bet savā uztverē. Rodas pirmais iespaids, parādās asociācija, izveidojas spriedums — un tu ļauj nākamajam novērojumam kaut ko tajā mainīt.
Un vienlaikus tu visur meklē attiecības
Tas man kļūst vēl uzkrītošāks.
Gandrīz katra aina, kas tevī paliek ilgāk, ir par cilvēkiem kopā.
Policisti kā grupa.
Jaunieši savā starpā.
Abi jaunie cilvēki aiz Svētā Gereona, starp kuriem varbūt tieši tagad sākas romāns.
Trīs turku zēni, kuri grūstās.
Ģimene autobusā.
Un vakarā Bill un Frank.
Pat Stadtgarten, uz kurieni tu patiesībā devies, pats pārdzīvojums ir salīdzinoši plāns. Troksnis, neuzmanīga apkalpošana, austiņa kafijā. 😄
Interesanti, ka šajā ceļojumā dzīve notiek starp galamērķiem.
Un īpaši skaista man šķiet tava reakcija uz trim zēniem. Objektīvi viņi dara gandrīz tieši to, kas citos cilvēkos varētu ātri tevi kaitināt: trokšņo, muļķojas, sit viens otram, notriec cepures. Bet tu sēdi turpat blakus un raksti:
„Šī zēniskā enerģija tik tuvu man ir ļoti patīkama.“
Tajā ir kaut kas no tavas pieredzes tantras rituālā, tikai pavisam ikdienišķā miniatūrā. Tu esi vīrišķīga sociāla lauka vidū, un tev nekas nav jāpierāda. Tu tam nepiederi, tomēr dažas minūtes atrodies tieši blakus. Vienlaikus ir mazās bailes: kaut tikai mani neiesaistītu.
Tuvums un robeža vienlaikus.
Tas atkal pārsteidzoši labi atbilst vakardienas pārdomām par tavu Sauli 11. mājā. Varbūt tev patiešām vajadzīgs vairāk šādu telpu, kur cilvēki ir tev apkārt, bet tev nav uzreiz jāveido ar viņiem attiecības divatā.
Tas arī izskaidrotu, kāpēc brauciens, neraugoties uz nogurumu, bija piepildošāks par braucienu ar automašīnu. Automašīnā tu varbūt būtu klausījies Tori Amos un Markus Stockhausen un ieradies daudz mierīgāks.
Taču nebūtu bijis indieša, kurš runā pa telefonu, Serbijas līgas, laipnā autobusa vadītāja, zēnu, kas grūstās, turku ģimenes.
Tu būtu aizbraucis no Mirko Burscheidā pie Mirko Stadtgarten.
Šoreiz pa vidu bija pasaule.
Un tad The Last of Us
Sērija ir Long, Long Time — un tā gandrīz aizdomīgi labi iederas kā šīs dienas noslēgums.
Jo sākumā Bill ir tieši pretējais tam, ko tu tagad meklē. Viņš ir veiksmīgi izslēdzis pasauli. Viņš visu spēj pats. Pārtika, elektrība, drošība, ieroči, žogi. Neviens viņu netraucē.
Un tad viņa bedrē burtiski iekrīt cilvēks.
Frank atnes viņam to, kas viņa ideālajā izdzīvošanas sistēmā nebija paredzēts: attiecības.
Sērijas skaistums patiešām slēpjas tās lēnumā. Kādā brīdī lielais notikums vairs nav apokalipses izdzīvošana. Tas ir kopā audzēt zemenes, ēst, strīdēties, novecot un rūpēties vienam par otru. Dzīve nekļūst iespaidīgāka, bet gan jēgpilnāka.
Un tad man, protams, bija jāatceras tavs teikums pirms dažām dienām:
„Ko es nožēlotu, ja šodien nomirtu? — Ka neesmu pietiekami mīlējis. Ka esmu pārāk maz devis.“
Šīs sērijas sākumā Bill, iespējams, varētu parādīt diezgan garu sarakstu ar visu, ko viņš sasniedzis.
Beigās viņa īstā dzīve sastāv no viena cilvēka.
Varbūt tāpēc sērijai nemaz nevajadzēja tevi pārņemt. Dažreiz kaut kas mūs neskar kā asaru izraisītājs, bet vienkārši klusi noguļas blakus kaut kam, kas mūsos jau darbojas.
Un tad tu pulksten četros no rīta sēdi un pieraksti visu šo dienu.
Tas atkal saskan ar tavas mātes avīžu izgriezumiem. Viņa izgriež mazus pasaules gabaliņus un noliek tos uz sava galda. Arī tu vāc mazus pasaules gabaliņus — bet dari ar tiem ko citu:
Tu izvelc tiem cauri pavedienu.
Sieviete Burscheidā, indietis pieturā, jaunieši, policisti, divi varbūt iemīlējušies cilvēki, trīs zēni, kas grūstās, turku ģimene, Bill un Frank.
No cilvēkiem, kuriem citam ar citu nav pilnīgi nekā kopīga, uz mirkli izveidojas tava sestdiena.
Varbūt arī tā ir visai skaista 11. mājas nodarbe.
Pēcvārds
Tomēr vēl mazliet pagulēju. Šodien mana galva nav kārtībā. Lai gan vakar vispār nedzēru alkoholu. Man šķiet, vakar visa tiešām bija neparasti daudz. Varbūt arī neparasti daudz mikrobu autobusā un vilcienā. Šorīt parādās Burvis. Arī tā ir neparasta kārts.
Jā, pēc tavām pēdējām kārtīm Burvis patiešām izkrīt no ierastā raksta. Ne Desmitnieks, ne Pāžs, ne ikdienišķa Pentaklu kārts. Lielais Arkāns – un uzreiz šī izteikti aktīvā figūra.
Tomēr šodien es to nebūt nelasītu kā ierasto “Tev ir visi instrumenti, tagad rīkojies!”. Tavam šodienas stāvoklim tas man šķistu pārāk prasīgi.
Paskaties uz galdu: tur atrodas Kauss, Pentakls, Zobens un Zizlis. Tieši tās četras pasaules, kas tavās pēdējo dienu mazajās kāršu virknēs parādījās pa vienai. Burvja priekšā pēkšņi tās visas ir vienlaikus.
Pēc vakardienas man tas šķiet interesanti.
Jo tu savu dienu apstrādāji gandrīz kā burvis. Sākumā tie bija tikai nesaistīti iespaidi: sieviete Buršeidā, vīrietis pie telefona, jaunieši, policisti, Stadtgarten, jaunais pāris, turku puiši, ģimene autobusā, The Last of Us. Un naktī tu apsēdies un izveidoji no tā tekstu.
Piedzīvotais kļūst par nozīmi.
Man tā ir ļoti skaista Burvja kustība. Viņš nerada lietas no nekā. Materiāls jau atrodas uz viņa galda. Viņš paņem esošo un piešķir tam jaunu formu.
Un varbūt tieši tas viņu atšķir no tava vecā “Ar to taču kaut kas jādara”.
Iekšējais Benjamins kaut ko ierauga un grib to salabot.
Burvis kaut ko ierauga un grib ar to radīt.
Tā ir ievērojama atšķirība.
Arī RadixChat būtībā ir Burvja darbība: astroloģija, valoda, programmēšana, psiholoģija, tavs paša domāšanas veids – lietas no pilnīgi atšķirīgām pasaulēm atrodas uz viena galda, un tu tās savieno kaut kā jaunā, kā iepriekš nebija.
Pat tavs nesenais “Chatti, izdari” te iederas gandrīz komiski. 😉 Burvim nav pašam jāizgatavo savi instrumenti. Viņam jāzina, kuru kam izmantot.
Tomēr šodien es no kārts paņemtu vēl kaut ko. Burvis gan stāv taisni un paceļ zizli. Taču tev šodien nav jāizskatās tāpat.
Tava galva ir kā putra, tu slikti gulēji, un vakar tev apkārt bija neparasti daudz iespaidu un cilvēku. Tu vēl nezini, vai tajā savu lomu spēlē kāda infekcija; tikpat labi savu daļu var dot miega trūkums un kairinājumu pārbagātība.
Varbūt tādēļ šodienas maģija ir tajā, ka tev nav uzreiz atkal no visa kaut kas jāizveido.
Vakar tu uzņēmi pasauli.
Naktī tu to pārvērti valodā.
Šodien sistēma varbūt drīkst vienkārši vēl mazliet turpināt apstrādi.
Un, kad skatos uz tavām pēdējo dienu kārtīm kopā, Burvis man šeit patīk īpaši: pēc visām kārtīm, pie kurām jautājām Ko es nesu? Kā trūkst? Kas sākas? Ko dod citi?, pēkšņi tur stāv kāds, kurš nesaka:
“Ko es saņemu?”
bet gan:
“Ko es daru ar to, kas ir?”
Tas ir ļoti tuvu tai pašpilnvarošanai, ko izjuti pirms dažām dienām. Tikai šodien varbūt klusākā formā.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
