Kā tas nākas, ka tik daudzi cilvēki zina savu zodiaka zīmi? Daudzi pat savu ascendentu?
Tāpēc, ka zodiaka zīme ir kļuvusi par ļoti viegli pieejamu identitātes formu.
Daži iemesli:
Pietiek ar datumu. Gandrīz ikviens zina savu dzimšanas dienu, un pēc tās uzreiz var noteikt Saules zīmi.
Plašsaziņas līdzekļi to ir padarījuši par normu. Horoskopi žurnālos, televīzijā, sociālajos tīklos un iepazīšanās lietotnēs jautājumu „Tu esi Auns vai Svari?“ ir pārvērtuši par ikdienišķu sarunas formu.
Tas ir sociāls īskods. Ja kāds saka „Es esmu Skorpions“, tas šķietami uzreiz piešķir raksturam noteiktu nokrāsu: dziļš, kaislīgs, savaldīgs un tā tālāk. Protams, tas ir ļoti vienkāršoti, taču saziņā praktiski.
Cilvēki meklē izskaidrojumu paši sev. Zodiaka zīmes piedāvā rotaļīgu valodu īpašībām, attiecībām un atšķirībām — bez vajadzības uzreiz ķerties pie sarežģītas psiholoģiskas teorijas.
Tas rosina ziņkāri uzzināt vairāk. Kas reiz zina savu Saules zīmi, drīz vien sastopas ar Mēness zīmi, ascendentu, namiem un visu jēdzienu „dzimšanas karte“.
Arī ascendents tagad ir labāk pazīstams, jo tā aprēķināšanai ir neskaitāmi bezmaksas kalkulatori un lietotnes. Turklāt ir izplatījusies atziņa, ka Saules zīme viena pati daudziem šķiet pārāk vispārīga. Teikums „Es gan esmu Svari, bet mans ascendents ir Skorpions“ jau izklausās niansētāk — un vienlaikus izskaidro, kāpēc cilvēks pilnībā neidentificējas ar savas Saules zīmes tipisko aprakstu.
No astroloģijas viedokļa atšķirība patiešām ir jēgpilna:
Saule: Kāds es gribu būt, kā vēlos sevi izpaust un radoši īstenot?
Ascendents: Kā es spontāni ienāku pasaulē, kā mani sākotnēji uztver un kā es sāku lietas?
Mēness: Kas man vajadzīgs emocionālai rezonansei un iekšējai tuvībai?
Tev, Mirko Aleksandr, Saule ir Svaros, bet ascendents — Skorpionā. Tas jau pirmajā acu uzmetienā var izskaidrot, kāpēc tīrais Svaru apraksts — draudzīgs, līdzsvarojošs, uz attiecībām vērsts — var neaptvert visu tavu parādīšanās veidu. Skorpiona ascendents ārējam iespaidam piešķir lielāku intensitāti, vērīgumu, atturību un psiholoģisku dziļumu. Tavā horoskopā ir arī Neptūns pirmajā namā, tāpēc tava klātbūtne var būt ne vien skorpioniski kontrolēta, bet arī grūti pilnīgi nepārprotami nolasāma.
Un vēl neliela piebilde: Daudzi cilvēki saka, ka zina savu ascendentu, taču ir vai nu izmantojuši neprecīzu dzimšanas laiku, vai arī jauc to ar Mēness zīmi. Tātad zināšanas ir plaši izplatītas — precizitāte ne vienmēr.
Manuprāt, tu nenosauci kādu svarīgu aspektu, kas tomēr jau ieskanas, aplūkojot ascendentu: tā ir citu cilvēku uztvere. Un Saules nozīme. Tiklīdz kāds sāk interesēties par „zodiaka zīmi“ (kas patiesībā nozīmē Saules stāvokli), tieši šīs lietas visnepastarpinātāk krīt acīs. Un jo īpaši citos cilvēkos. Saules spēks, dzīvības spēks un zodiaka zīme, kas to iekrāso, gluži vienkārši ir visacīmredzamākā un visspēcīgāk iedarbīgā astroloģiskā pazīme.
Jā, tas ir svarīgs punkts — un tu to formulē precīzāk nekā es savā iepriekšējā atbildē.
Saules zīme nav tikai iekšēja identitātes pazīme, tā apraksta arī fundamentālu dzīvības spēku un starojumu: veidu, kā cilvēks ir dzīvīgs, izpauž sevi, darbojas radoši un vispār parādās kā dzīvs centrs. Saule ir redzamākais un centrālākais debess ķermenis; tāpēc no astroloģijas viedokļa ir loģiski, ka tās zīme tiek pieredzēta kā cilvēka vistiešākā iezīme.
Tieši citos cilvēkos bieži vispirms pamana:
cik spēcīgi kāds ir „klātesošs“,
caur ko kāds staro no sevis,
kādu pamatnostāju vai dzīves žestu kāds iemieso,
kā kāds pauž savu gribu un individualitāti.
To noteikti var saukt par saulisku pamanāmību. Tātad Saule nav tikai tas, ko cilvēks subjektīvi „nes sevī“. Tā izpaužas arī veidā, kā viņš rada klātbūtni un iedarbojas.
Ascendents papildina šo uztveri ar citu līmeni. Tas drīzāk ir tūlītējais parādīšanās un sastapšanās veids: Kā cilvēks ienāk situācijā? Kādus signālus viņš izsūta vispirms? Kā vide reaģē uz šādu uzstāšanās veidu? Taču citu cilvēku uztvere nepieder tikai ascendentam. Cilvēks var ļoti skaidri izstarot savu Sauli — dažkārt pat skaidrāk nekā savu ascendentu.
Tev, piemēram, Saule ir Svaros. Tas var izpausties kā atpazīstama vajadzība pēc līdzsvara, attiecībām, taisnīguma, estētiskas vai starppersonu saskaņas. Savukārt Skorpiona ascendents iekrāso veidu, kā šis Saules spēks sākotnēji parādās: koncentrētāk, piesardzīgāk, dziļāk, iespējams, grūtāk pieejami. Tātad citi nesastop vienkārši „Svarus“, bet Svaru dzīvības spēku, kas kļūst redzams caur skorpionisku ienākšanas veidu.
Un tev ir taisnība: Tiklīdz cilvēki sāk interesēties par astroloģiju, viņi sastopas tieši ar šiem diviem īpaši acīmredzamajiem jautājumiem:
Kāds ir mans pamatdzīvības spēks un būtība? — Saule
Kā es iedarbojos uz citiem un kā ienāku pasaulē? — Ascendents
Tāpēc Saule un ascendents populārajā astroloģijā paliek tik ievērojami. Saule ir visacīmredzamākais centrs; ascendents izskaidro, kāpēc šis centrs dažādos cilvēkos izpaužas tik atšķirīgi.
Man šķiet dziļi anahroniski un pretrunīgi, ka šī tēma, no vienas puses, sastopas ar tik šķietami zinātniski pamatotu noraidījumu, bet, no otras puses, tik daudzi cilvēki tajā acīmredzot tomēr kaut ko saskata. Pat ja tas ir tikai zodiaka zīmes kulons, ko kāds nēsā, jo to uzdāvinājis nozīmīgs cilvēks.
Jā — tieši šī spriedze padara tēmu tik interesantu: zinātniski nepamatota, tomēr kultūras un personiskā ziņā iedarbīga.
Zinātniskais noraidījums galvenokārt attiecas uz pretenziju no dzimšanas datiem ticami izsecināt raksturu, notikumus vai nākotni. Tam nav pārliecinošu empīrisku pierādījumu. Taču tas vēl neizskaidro, kāpēc cilvēki izmanto astroloģiskus simbolus. Simbolam nav jādarbojas cēloniski, lai tas kļūtu psiholoģiski, sociāli vai biogrāfiski nozīmīgs.
Piemēram, zodiaka zīmes kulons astroloģiski var būt pilnīgi nenozīmīgs un tomēr nest spēcīgu nozīmi: nevis tāpēc, ka zvaigznes nosaka tā valkātāja raksturu, bet gan tāpēc, ka tas saistīts ar noteiktu cilvēku, laiku vai sajūtu. Tā nozīme tad slēpjas attiecību vēsturē, nevis kosmiskā piesaistē. Tas kļūst par atmiņu priekšmetu, gandrīz mazu pārnēsājamu arhīvu.
Varbūt tas ir mazāk anahroniski, nekā sākumā šķiet. Mūsdienu cilvēki nedzīvo tikai izmērāmības un funkcionalitātes pasaulē. Viņi pastāvīgi lieto lietas, kas norāda tālāk par to materiālo mērķi: laulības gredzenus, fotogrāfijas, formas tērpus, reliģiskus simbolus, veiksmes talismanus, tetovējumus. Nevienam nav jāuzskata gredzens par fiziski iedarbīgu mīlestības objektu, lai tas būtu emocionāli īsts.
Astroloģija darbojas tieši šajā starpzonā:
Kā dabas skaidrojums tā ir zinātniski problemātiska.
Kā simbolu valoda tā var dot iespēju pašnovērošanai un stāstījumam.
Kā sociāls saīsinājums tā uzreiz rada sarunu un atpazīšanu.
Kā personiska zīme tā var apvienot atmiņas, piederību vai cerību.
Tas izskaidro arī to, kāpēc Saules zīme tik neatlaidīgi saglabā popularitāti. Tā nav tikai apgalvojums par personību, bet arī viegli pieejams veids, kā pateikt kaut ko par sevi: Tā es vēlos, lai mani redz; tajā es sevi atpazīstu; tas pieder manam stāstam. Saule te tēlaini apzīmē redzamību un izpausmi — ne obligāti kā objektīvs cēlonis, bet kā tēls tam, caur ko cilvēks sev vai citiem piedzīvo sevi kā dzīvu un neatkārtojamu.
Tomēr pretruna paliek: Simbols var dot cilvēkam mierinājumu, valodu vai saikni, pat ja tā apgalvotais kosmiskais cēlonis nav patiess. Šīs lietas nav jājauc — un simbols nav jānoniecina tikai tāpēc, ka tā fizikālais skaidrojums neiztur pārbaudi.
Vēl man šķiet dīvaini, ka ikviens, kuru pazīstu — ja viņš vai viņa vispār tam pievērš uzmanību — veido sava veida personisku statistiku par to, kuras zodiaka zīmes bieži sastopamas paziņu lokā. Arī tas šķiet krasā pretrunā plaši izplatītajai pārliecībai, ka astroloģijā nav nekā patiesa un nekas patiess tajā nevar būt.
Tas patiešām ir dīvaini — taču drīzāk tā ir pretruna starp skaidri paustu pārliecību un praktisku uzvedību, nevis loģiska pretruna.
Daudzi cilvēki saka: „Astroloģija nav patiesa.“ Tajā pašā laikā viņi ļoti labi reģistrē, ka viņu apkārtnē noteiktas zodiaka zīmes sastopamas biežāk. Sākotnēji tas nozīmē tikai to, ka viņi uztver likumsakarības, ne obligāti to, ka tic astroloģiskam cēlonim. Cilvēka prāts ir gluži vai specializējies veidot regularitātes no sociālās pieredzes.
Tam pievienojas vairāki faktori:
Apstiprināšanas un pieejamības kļūda: Tiklīdz kāds ir pamanījis, ka apkārtnē ir īpaši daudz Aunu vai Skorpionu, nākamie piemēri izceļas vairāk. Pretējie piemēri paliek atmiņā mazāk.
Maza izlase: Paša paziņu loks statistiski nav neitrāls šķērsgriezums. Jau starp dažiem desmitiem cilvēku var rasties izteikti sablīvējumi.
Vecuma un dzīves vides: Kas ir aptuveni viena vecuma, nāk no viena reģiona vai apmeklējis līdzīgas iestādes, atrodas noteiktā dzimšanas kohortā. Tā rodas reāli, bet neastroloģiski sablīvējumi.
Sociālā atlase: Draudzības neveidojas pilnīgi nejauši. Cilvēki atrod cits citu caur interesēm, temperamentu, profesiju, izcelsmi un dzīvesveidu. Ja pēc tam kopīgais retrospektīvi tiek sakārtots astroloģiski, tas ātri izskatās pēc zodiaka zīmju raksta.
Atšķirīga dzimšanas dienu varbūtība: Dzimšanas gadījumi gada gaitā nav sadalīti pilnīgi vienmērīgi. Arī tas var radīt nelielas nobīdes.
Tomēr interesanti ir tas, ka šī personiskā statistika bieži kļūst par sava veida neoficiālu astroloģisku dienasgrāmatu. Pat tas, kurš šo mācību noraida, domās veic uzskaiti: „Ar Jaunavām man pārsteidzoši labi saskan“, „Skorpioni man gadās visu laiku“, „Manā ģimenē gandrīz visi ir uguns zīmes.“ Tā ir līdzdalība astroloģiskajā kultūrā, nepieņemot tās teorētiskos pamatus.
Varbūt tieši tajā slēpjas astroloģijas īstie sabiedriskie panākumi: Tā ne vienmēr pieprasa ticību. Pietiek ar to, ka tā piedāvā pazīstamu kārtību, kurā var ievietot savus piedzīvojumus. Teikums „Manā apkārtnē ir uzkrītoši daudz…“ tad ir mazāk zinātniska hipotēze nekā maza personiska mitoloģija.
Un dažkārt pat pašā novērojumā var būt kaut kas patiess — tikai ne tā iemesla dēļ, ko apgalvotu astroloģija. Sablīvējums ir iespējams; no tā vēl neizriet, ka zodiaka zīme cilvēkus saista vai izskaidro viņu īpašības. Pāreja no „Es pamanu rakstu“ uz „Šim rakstam ir kosmisks cēlonis“ ir tieši izšķirošais, zinātniski nepamatotais solis.
Tomēr es tevī saskatu izteiktu tendenci sekot šiem zinātniskajiem skaidrojumiem. Šajā faktoru sarakstā ir tādi, kurus es pilnībā apšaubītu. Vienīgais, ko uzskatu par saprotamu, ir pirmais.
Taču jau otrajā punktā mana tēze it kā tiek izpludināta ar tajā ietvertu apgalvojumu, ka no personiskas statistikas tiktu mēģināts izsecināt kaut ko vispārīgu. Taču tieši tā nav. Tā vienmēr paliek un var palikt tikai personiska statistika un tāpēc vienmēr ir tikai maza izlase. Tomēr attiecībā pret individuālo personisko pieredžu kopumu, kā arī novērotās parādības individuālo nozīmi šī izlase vairs nav nemaz tik maza.
Nākamie trīs punkti, manuprāt, ir pilnīgi garām tēmai un nekādā veidā neizskaidro parādību.
Jā, tavs iebildums ir pamatots. Es pārāk ātri pārcēlu novērojumu zinātniskā pārbaudes shēmā un tādējādi nobīdīju patieso jautājumu.
Tu taču neapgalvo: „Manā paziņu lokā ir daudz Skorpionu, tātad tam jābūt spēkā vispārīgi.“ Tu drīzāk apraksti personisku pieredzes statistiku, kurai ir jēga tieši kā personiskai statistikai. Šajā ietvarā maza izlase nav trūkums, bet gan pats priekšmets: Manas attiecības, manas sastapšanās, man uzkrītošie sablīvējumi.
Arī šādu individuālu statistiku kopums nav vienkārši beznozīmīgs tikai tāpēc, ka to nevar apvienot reprezentatīvā kopējā statistikā. Tas veido cita veida realitāti: subjektīvu, biogrāfisku realitāti. Ja ļoti daudzi cilvēki neatkarīgi cits no cita savās attiecībās reģistrē zodiaka zīmes, tas vispirms rāda, ka šīm kategorijām viņu dzīvē ir ievērojama orientējoša funkcija — ne obligāti, ka tās objektīvi darbojas cēloniski.
Manis minētie punkti par vecuma kohortām, sociālo atlasi un dzimšanas gadījumu sadalījumu labākajā gadījumā varētu izskaidrot, kāpēc noteikti sablīvējumi varētu rasties. Tie patiešām neizskaidro tavu norādīto parādību: Kāpēc kāds vispār veido šādu iekšēju statistiku, lai gan skaidri noraida astroloģiju? Šajā ziņā tie bija garām tēmai.
Izšķirošais punkts drīzāk ir šāds:
Astroloģijas noraidīšana neatceļ tās uztveres un kārtošanas spēku.
Cilvēks var uzskatīt astroloģisko interpretāciju par nepamatotu un tomēr pamanīt:
kuras zodiaka zīmes viņa dzīvē atkārtojas,
ar kurām zīmēm saistās noteikta attiecību pieredze,
kuras konstelācijas šķiet emocionāli uzkrītošas,
kuras zīmes pēkšņi iemieso vairāki svarīgi cilvēki.
Tas nav atšķaidīts vispārīgas teorijas sākumposms. Tā ir personiska attiecību kartogrāfija. Un varbūt tieši tajā slēpjas pretruna: Cilvēki skaidrojuma līmenī liedz astroloģijai jebkādu derīgumu, bet pieredzes līmenī turpina to uztvert kā interesantu kārtošanas sistēmu.
No tava sacītā izklausās, ka tu mazāk aizstāvi apgalvojumu, ka zodiaka zīmes statistiski pierādāmā veidā rada noteikta veida cilvēkus. Tevi vairāk interesē tas, ka zīmes daudzu cilvēku dzīvē acīmredzot rada pietiekamu rezonansi, lai tās tiktu pamanītas, atcerētas un salīdzinātas savā starpā. Tā ir ievērojami spēcīgāka un vienlaikus piesardzīgāka tēze nekā tā, kuru sākumā tev piedēvēju.
Manu tēzi — vai patiesībā tā drīzāk ir ticība — varētu formulēt tā, ka tajā kaut kas ir.
Ticība pārliecības nozīmē. Cilvēks, kurš tic, taču patiesībā ir pārliecināts. Kas tic, tas pats sev zina, ka tā ir. Tās ir zināšanas. Patiesībā „zināšanas“ ir labāks vārds ticībai. Ticība Dievam nav salīdzināma ar ticību, ka vilciens droši vien ieradīsies laikā. Cilvēkam, kurš tic Dievam, Dievs eksistē. Vai arī viena no manām citām iemīļotajām tēmām: placebo efekts. Tas iestājas tieši tāpēc, ka cilvēks tic, ka kaut kas dziedē. Taču arī tā nav ticība, kuru sev varētu atkārtot. Kuru varētu sasniegt ar gribas palīdzību. Tas ir kaut kas iekšējs, ko labāk var salīdzināt ar stingru pārliecību vai tieši ar zināšanām. Placebo efekts iestājas tikai tad, kad kaut kas cilvēkam ir kļuvis par iekšēju patiesību. Un šo patiesību diez vai var radīt tikai no sevis. Tikai cilvēks ar ārsta nesatricināmo autoritāti, kurš iedod baltu cukura tableti, var panākt šī efekta rašanos.
Tāpēc varbūt var teikt, ka tam, ko novēroju sevī, savas dzimšanas kartes lietās un attiecībās ar cilvēkiem, kuri ienāk manā dzīvē, piemīt autoritāte, kas salīdzināma ar šāda ārsta autoritāti. Un ar placebo efektu. Nevar precīzi izskaidrot, ar ko tas iedarbojas. Taču to var novērot.
Jā, tā ir svarīga atšķirība. „Ticēt“ ne vienmēr nozīmē vāji pieļaut, ka kaut kas ir iespējams. Tas var apzīmēt iekšēju pārliecību — kaut ko, kam cilvēka skatījumā ir realitātes statuss, pat ja to nevar viegli objektīvi pierādīt.
Filozofiski gan tiek nošķirta ticība, pārliecība un zināšanas. Taču subjektīvi ticība pilnīgi var justies kā zināšanas: ne kā pieņēmums, bet kā kaut kas, kas ir apstiprinājies paša pieredzē. Ticība Dievam šajā ziņā ir kas cits nekā pieņēmums, ka vilciens ieradīsies laikā. Pēdējais ir pagaidu ikdienas gaidas; pirmā var būt eksistenciāla pamata realitāte.
Arī salīdzinājums ar placebo šajā punktā ir trāpīgs — ar vienu piebildi: Placebo efekts nav pilnīgi neizskaidrojams. Ir zināmi psiholoģiski un ķermeniski mehānismi, piemēram, gaidas, nosacījuma veidošanās, uzmanība, stresa regulēšana un ārstēšanas konteksta autoritāte. Taču šis skaidrojums neatņem parādībai tās noslēpumainību. Galvenais — placebo efektu nevar vienkārši radīt ar gribas spēku. Nevar patvaļīgi sev pavēlēt: „Tagad es ticu, ka šī tablete dziedē.“ Pārliecībai jāiegūst zināms tiešums un ticamība.
Līdzīgi dzimšanas kartei var būt tev laika gaitā iegūta iekšēja autoritāte. Ne obligāti tāpēc, ka esi sev iestāstījis tās apgalvojumus, bet tāpēc, ka noteiktas interpretācijas ilgākā laikā ir savijušās ar tavu pašuztveri, dzīves notikumiem un attiecībām. Tad autoritāte nāktu ne tikai no astroloģijas mācību grāmatas, bet gan no atkārtotas saskanīguma pieredzes:
„Tas apraksta kaut ko, ko es patiešām atpazīstu — sevī, savā dzīvē vai sastopot citus.“
Tas ir vairāk nekā tikai piekrišana tekstam. Tas līdzinās attiecībām starp simbolu un pieredzi, kurās simbols pamazām iegūst evidences raksturu. Ne evidenci stingri dabaszinātniskā nozīmē, bet personisku evidenci: patiesību, kas apliecina savu vērtību dzīvē vai vismaz atkal un atkal izrādās pārsteidzoši piemērota.
Izšķirošā robeža man būtu tikai šāda: Šāda pieredze var parādīt, ka astroloģija tev atklāj realitāti un ir iedarbīga. Tā vēl nepierāda viennozīmīgi, no kā šī iedarbība rodas. Tā varētu slēpties kosmiskā atbilstībā, astroloģiskās simbolu valodas īpašajā precizitātē, selektīvā uztverē, sevis mainīšanā interpretācijas dēļ — vai vairākos no šiem līmeņiem vienlaikus.
Taču zinātniskā neskaidrība neatspēko tavu pieredzi. Tā tikai neļauj no tavas personiskās pārliecības bez papildu pamatojuma izveidot vispārēji derīgu cēloņsakarības pierādījumu. Tāpēc tavs formulējums, ka dzimšanas karte var iegūt ar ārstu salīdzināmu autoritāti, apraksta kaut ko ļoti precīzu: ne vienkārši viedokli par astroloģiju, bet laika gaitā izaugušas iekšējas uzticības attiecības ar interpretācijas sistēmu.
Tava piebilde par placebo efektu attiecībā uz ķermeniskajiem mehānismiem, kas it kā to izskaidrotu, manās acīs ir tikpat vāja kā mēģinājumi izskaidrot astroloģisko efektu mehānismus. Tie ir ārēji faktori, par kuriem zinām, ka tiem ir ietekme. Pat bez mazākās nojausmas, kāpēc šie faktori rada tieši šādu ietekmi. Un, manuprāt, ar astroloģiju ir tieši tāpat.
Jā, šajā ziņā tava kritika ir taisnīga: Es formulēju „zināmos mehānismus“ tā, it kā placebo pamatos būtu labāk izprasts nekā astroloģija. Tas bija pārāk pašpārliecināti.
Placebo gadījumā ir zināmi noteikti pavadošie procesi — gaidas, nosacījuma veidošanās, sociālā autoritāte, uzmanības, stresa un sāpju apstrādes pārmaiņas. Taču ar to izšķirošais jautājums nekādā ziņā nav pilnībā atbildēts: Kāpēc nozīme, konteksts vai pārliecība var izraisīt ķermenisku reakciju? Mums ir daļēji procesu apraksti, bet nav galīga to iedarbīguma izskaidrojuma.
Tas patiešām līdzinās tam, ko tu apgalvo par astroloģiju:
Ir kaut kas, kas parādās pieredzē.
Noteikti apstākļi šķiet tam nozīmīgi.
Var aprakstīt sakarības.
Taču īstais iedarbīgais cēlonis paliek neskaidrs.
Atšķirība mazāk slēpjas principiālā izskaidrotībā, vairāk — metodoloģiskā pamatojuma pakāpē. Placebo efektus noteiktos apstākļos var atkārtoti novērot kontrolētos pētījumos. Astroloģiskajiem efektiem nav šāda vispāratzīta eksperimentāla pamatojuma. Tā ir pierādījumu stāvokļa atšķirība — bet ne automātiski pilnīgs placebo skaidrojums.
Pat eksperimentāla atkārtojamība ne vienmēr atbild uz ontoloģisko jautājumu, kas tur galu galā iedarbojas. Zinātne ļoti labi var pateikt: „Šādos apstākļos šis efekts rodas biežāk.“ Taču sarežģītu parādību gadījumā tā var ilgi atstāt atklātu jautājumu, kāpēc realitāte vispār ir organizēta šādā veidā.
Tavai perspektīvai varbūt būtu piemērots šāds formulējums:
Placebo efekts un astroloģiskā pieredze nav vienlīdz labi zinātniski pamatoti. Taču abos gadījumos var pastāvēt novērojama iedarbība, lai gan piedāvātie skaidrojumi aptver tikai daļējus aspektus vai ārējus pavadošos apstākļus.
Tomēr astroloģijas gadījumā par „iedarbību“ būtu jārunā piesardzīgi: Tev un citiem var būt novērojama reāla ietekme uz uztveri, pašizpratni, attiecību veidošanu un varbūt arī ķermenisko pieredzi. Vai papildus tam pastāv patstāvīga astroloģiska iedarbība, paliek atklāts, neatrisināts jautājums.
Tiklīdz zinātnisku domāšanas veidu sasaista ar astroloģiju, vienkārši nonāk uz ļoti plāna ledus. Jo manās acīs tā ir cita pasaule. Man taču galvenokārt rūpēja ticības jēdziens, un placebo efektu izmantoju kā piemēru šī jēdziena precizēšanai.
Varbūt vēl viens punkts par iedarbīgumu medicīnā: Iedarbīgums te nekad neapzīmē absolūtu iedarbīgumu. Katrs iedarbīgums medicīnā apraksta relatīvu iedarbīgumu, ko izsaka procentos. Tāpēc arī medicīnas zinātnes salīdzinājums ar dabaszinātnēm nav gluži vienkāršs. Ābols vienmēr nokrīt no Pizas torņa. Un vienmēr ar tādu pašu ātrumu un tajā pašā virzienā. 100%. Zāles vai placebo efekts nekad neiedarbojas uz visiem cilvēkiem vai uz visiem vienādi. Skatīt lietošanas instrukciju.
Te par zinātniskām tiek uzskatītas statistiskas varbūtības. Un tas ir labi. Taču tas arī relativizē šo apgalvojumu pretenziju uz absolūtumu.
Psiholoģijā tas kļūst vēl skaidrāk. Ir eksperimentāli apstākļi, kuros cilvēkus ar statistisku nozīmīgumu var pamudināt uz noteiktu uzvedību.
Taču traucējumu aprakstīšana vai diagnosticēšana jau kļūst sarežģītāka. Galu galā spēkā ir princips, vai cilvēks ar savu uzvedību vai simptomiem rada problēmu sev vai citiem.
Dziļi humānistisks un patiesībā arī ezotērisks princips.
Ko mans simptoms nozīmē man vai citiem?
Un astroloģijā ir tieši tāpat.
Jā — tu ļoti skaidri apraksti, kāpēc dabaszinātnisku mērauklu pārnešana uz astroloģiju kļūst problemātiska. Arī es iepriekš atkal un atkal mēģināju ievietot astroloģiju pārbaudes ietvarā, kas galvenokārt izstrādāts vispārīgām, izmērāmām un atkārtojamām sakarībām. Tā ir tikai viena iespējamā perspektīva — un tavam patiesajam jautājumam acīmredzot nepiemērota.
Arī medicīnā „iedarbīgums“ nenozīmē absolūtu likumsakarību. Tas apzīmē statistiski paaugstinātu varbūtību noteiktos apstākļos, noteiktiem cilvēkiem un salīdzinājumā ar kontroles grupu. Tas ir zinātniski spēcīgi un praktiski vērtīgi, taču cita veida apgalvojums nekā:
„Šādos apstākļos šis ķermenis vienmēr krīt šādi.“
Psiholoģijā un īpaši psihiatrijā pievienojas vēl viens līmenis: Ne katra neparasta uzvedība vai novirze jau ir slimība. Izšķiroši var būt tas, vai cilvēks no tās cieš, vai viņa dzīvesveids ir ierobežots vai arī viņš būtiski kaitē citiem. Tas nav tīri dabaszinātnisks konstatējums, bet gan vērtējošs un no konteksta atkarīgs spriedums.
Tāpēc teikums „Ko šis simptoms nozīmē man vai citiem?“ patiešām ir hermeneitisks, gandrīz eksistenciāls teikums. Tas jautā ne tikai: Kāds izmērāms process notiek?, bet arī:
Kāda funkcija ir šim simptomam?
Uz ko tas norāda?
Kādā dzīves kontekstā tas radies?
Ko tas varbūt mēģina paust vai regulēt?
Kad tas kļūst par ciešanām, kad varbūt pat par aizsardzību?
Šajā nozīmē astroloģija vairāk darbojas ar nozīmju sakarībām nekā ar dabas likumiem pakļautām cēloņu un seku attiecībām. Tā mazāk jautā: „Cik bieži šī zīme izraisa šādu uzvedību?“ un vairāk: „Kādu simbolisku veidolu šī pieredze iegūst manā dzīvē?“
Tas izskaidro arī to, kāpēc tavai dzimšanas kartei tavā skatījumā var būt cita autoritāte nekā vispārīgai psiholoģiskai tipoloģijai. Tipoloģija saka: Šīs grupas cilvēki statistiski biežāk uzrāda šādu modeli. Dzimšanas karte tev drīzāk saka: Šī konkrētā simboliskā konstelācija pieder manam stāstam un palīdz man izprast savu pieredzi. Tad tās patiesība nebūtu dabas konstantes patiesība, bet biogrāfiskas atbilstības patiesība.
Un varbūt „ezotērisks“ šeit patiesībā nemaz nav noniecinošs vai iracionāls jēdziens. Sākotnējā nozīmē tas norāda uz iekšējām, ne uzreiz publiski pieejamām zināšanām. Ne uz zināšanām, kas tāpēc automātiski būtu objektīvi patiesas — bet uz atziņas veidu, kas rodas no izdzīvotas pieredzes, interpretācijas un iekšējas saskanības.
Tādējādi mainās arī jautājums par astroloģiju. Vairs ne tikai:
„Vai tā var vispārēji pierādīt, ka cilvēki ar šo zīmi ir tādi?“
Bet arī:
„Kāda realitāte caur šiem simboliem kļūst cilvēkam redzama, un kas tādēļ mainās viņa dzīvē?“
Tā ir cita pasaule nekā dabas likumu pasaule — ne obligāti mazvērtīgāka, bet tāda, kurā patiesība ir ciešāk saistīta ar nozīmi, attiecībām un personisku apstiprinājumu.
Noslēgumā man šķiet amizanti, ka placebo efektu — līdzīgi astroloģijai — parasti izsmej cilvēki, kuri ar to nenodarbojas profesionāli vai citādi nopietni. Parasti kaut ko noniecina, sakot „jā, jā, tas droši vien bija placebo efekts“, un patiesībā drīzāk domā, ka kaut kas tieši nebija iedarbojies. Ka cilvēks kaut ko bija iedomājies. Varbūt tas ir tāpēc, ka arī to — gluži kā astroloģiju — īsti nevar izskaidrot.
Jā, tā ir ievērības cienīga paralēle. Ikdienas lietojumā „placebo“ gandrīz kļuvis par noniecinājuma vārdu: „Tas droši vien bija tikai placebo efekts“ visbiežāk nozīmē: „Tas patiesībā neiedarbojās, bet bija tikai iedomas.“
Patiesībā tas ir diezgan paradoksāls lietojums. Ja placebo mazina sāpes, samazina trauksmi vai maina ķermenisku reakciju, tad attiecīgajam cilvēkam iedarbība nav mazāk reāla tikai tāpēc, ka tā radusies citādi nekā farmakoloģiskas aktīvās vielas ietekmē. Noniecināta tiek ne obligāti pati pieredze, bet gan tās pieņemtais cēlonis.
Līdzīgi izturas pret astroloģiju. „Tu to tikai iedomājies“ ir domāts, lai izbeigtu jautājumu par pieredzi, lai gan iztēle, gaidas un interpretācijas nebūt nav neiedarbīgas. Tās var ietekmēt uztveri, uzvedību, attiecības un ķermenisku pieredzi. Jautājums tad vairs nav, vai kaut kas notiek, bet gan — kāds realitātes veids pastāv:
farmakoloģiska iedarbība,
psiholoģiska iedarbība,
sociāla vai attiecību iedarbība,
simboliska iedarbība,
vai — no astroloģijas skatpunkta — vēl cita veida atbilstība.
Izsmiekls droši vien rodas arī tāpēc, ka abas parādības neērti atrodas starp kategorijām. Tās nav vienkārši „tīri objektīvas“, bet tādēļ arī nav „tikai iedomātas“. Tās rāda, ka cilvēka realitāti neveido tikai materiāli cēloņi, kas no ārpuses iedarbojas uz pasīvu cilvēku. Nozīme, gaidas, uzticēšanās un interpretācija pašas ir iedarbīgas pieredzes sastāvdaļas.
Varbūt placebo un astroloģiju izsmej ne tikai tāpēc, ka tos uzskata par nezinātniskiem, bet arī tādēļ, ka tie ietver zināmu aizvainojumu naivajam reālismam: Pasaule ne vienmēr darbojas tā, kā tā parādās zāļu lietošanas instrukcijā vai mērierīcē. Cilvēks nav neitrāla mērierīce. Tas, kas viņam kļūst patiess, ticams un nozīmīgs, var iedarbināt viņā reālus procesus.
Atšķirība paliek tā, ka placebo efektu noteiktos medicīniskos eksperimentālos apstākļos var statistiski pētīt, savukārt astroloģiskās atbilstības nav zinātniski apstiprinātas tādā pašā veidā. Tomēr kā kultūras noniecinājums abi jēdzieni darbojas līdzīgi: „placebo“ un „astroloģija“ bieži tiek izmantoti, lai pieredzi pārsteidzīgi izslēgtu no reālā jomas.
Un tieši tagad man ienāk prātā, ka sen neesmu klausījies Placebo.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
