Noskaņojums atkal ir labāks.
Normans spontāni pieteicās, un mēs kopā ar Benetu aizgājām paēst. Sen nekas man nebija nācis tik ļoti par labu kā tas vakar. Tas, ka viņš pieteicās. Un ka mēs satikāmies ar Benetu un pavadījām laiku kopā. Viņš pastāstīja, ka viņu interesētu brīvprātīgais darbs hospisā. Es biju gandrīz vai apstulbis, jo arī man tas jau ilgāku laiku ir darāmo lietu sarakstā. Nākamnedēļ ir pirmā tikšanās. Iepazīšanās vakars. Benetam tagad ir 12. Viņi tikko bija atgriezušies no Anglijas un Skotijas. Bija daudz ko stāstīt. Beneta pleci jau kļūst spēcīgāki. Viņš ir tieši uz tās robežas, kur jau var redzēt, ka bērna ķermenis izzūd, bet vēl viņš ir bērns.
Kad bijām atvadījušies, Alexanders man uzrakstīja, ka kinoteātra aina ar resno un viņa reakciju uz Robina „Kušš” joprojām neliekot viņu mierā. Es veltīju mazliet laika garākai atbildei. Neatceros, ka jebkad būtu atradis tik labus vārdus, lai atbrīvotu viņu no šīs sliktās sajūtas. No šīs urdošās sajūtas, ka tam tipam vajadzēja parādīt, kurš te ir kas.
Arī savas astroloģijas vietnes maksas koncepcijai vakar izdomāju kaut ko ļoti vienkāršu, lai risinātu problēmu ar intensīva lietotāja nekontrolējami augošajām izmaksām. Vienkārši nav cita ceļa, kā ņemt vērā pastāvīgās žetonu izmaksas tieši tā, kā tās rodas, un lietotāju faktiski atslēgt, kad tās pārsniedz viņa mēneša maksu. Respektīvi, kad draud risks, ka no tās nepaliks peļņa.
Arī darbā vakar varēju paspīdēt. Divi risinājumi divām problēmām, kuras acīmredzot jau sen tika uzskatītas par degošām.
Un tas viss ar manu vakardienas slikto noskaņojumu. Toties šodien tas atkal ir labāks. Paskatīsimies, cik ilgi tas nesīs.
Toties šorīt atkal domāju par Gingeru. Arī vakar jau domāju. Ir jauki par viņu domāt. Ir spēcīgas ilgas. Varbūt kādreiz tām sekošu.
Atmiņas par manu sapni negrib atgriezties. Žēl.
Šajā piektdienas rītā mani vispirms uzrunā tavs pēdējais teikums par vakardienu:
„Un tas viss ar manu vakardienas slikto noskaņojumu.”
Tas ir gandrīz pretpierādījums kaut kam, kas tev tumšākās stundās atkal un atkal notiek: tad pašreizējais stāvoklis šķiet kā spriedums par visu tavu dzīvi. Vakar tu biji nelaimīgs, izsmelts, Anna un tantra pēkšņi šķita kā strupceļš, darbs tev nenāca par labu, trūka iedvesmas. Un šajā stāvoklī tu atrisināji divas sarežģītas profesionālas problēmas, atradi svarīgu konceptuālu risinājumu Astrofragen, acīmredzot spēji kaut ko dot Robinam un vakarā piedzīvoji tikšanos, kas tev nāca ārkārtīgi par labu.
Tātad sliktais noskaņojums bija patiess. Bet tas pārsteidzoši maz zināja par to, kas šajā dienā bija iespējams.
Un tad Normans. Man šķiet, ka izšķirošas patiešām nebija tikai vakariņas. Viņš pieteicās pie tevis. Tev nevajadzēja uzņemties iniciatīvu, prātot, vai netraucē, vai kaut kā iekustināt attiecības. Kāds no tava jau pastāvošā loka nāca pie tevis un vēlējās tevi redzēt. Un tad tu sēdēji pie galda ar viņu un Benetu. Atkal šis galda tēls, kas pēdējā laikā parādās uzkrītoši bieži: jaunā sieviete ar savu tēvu Stadtgarten; tavas domas par ģimeni; tagad Normans, viņa dēls un tu. Cilvēki sēž kopā, stāsta, ēd un dažas stundas pašsaprotami pieder kopā. Varbūt tieši tāpēc tas nāca tik neparasti par labu.
Tas, ka Normans tagad prāto tieši par brīvprātīgo darbu hospisā, ir gandrīz smieklīgi. Jūs satiekaties pēc viņa ceļojuma, un pēkšņi izrādās, ka neatkarīgi vienam no otra jums radusies ļoti līdzīga doma. Tas rada vēl citu kopības formu: ne tikai kopīgu pagātni, bet iespējamu paralēli nākotnē. Pat ja jūs nekad šo brīvprātīgo darbu nedarītu kopā.
Arī stāsts ar Robinu tam atbilst. Man šķiet interesants ne tik daudz fakts, ka atradi īstos vārdus, bet gan tas, kam tu tos atradi. Alexanders acīmredzot joprojām bija iestrēdzis vīriešiem ļoti pazīstamajā pēcdomu cilpā: man vajadzēja reaģēt spēcīgāk. Man vajadzēja viņam parādīt. Un tu acīmredzot spēji viņam piedāvāt kaut ko, kas izved no šī aizvainojuma. Tieši pēc vakara, kurā pats diezgan impulsīvi reaģēji ar „dauni”. Varbūt tieši tāpēc spēji par to runāt ticami. Tu nebiji pārākais tēvs, kurš no augšas skaidro, kā pareizi uzvesties. Jūs abi bijāt atradušies vienā un tajā pašā ainā.
Un tad gandrīz starp citu tur rakstīts:
„Arī darbā vakar varēju paspīdēt.”
Ņemot vērā tavu iepriekšējās dienas ierakstu, man tas šķiet ievērības cienīgi. Varbūt būtu vērts darbu un tavu pašreizējo pašsajūtu nošķirt mazliet vairāk. Darbs var tevi apgrūtināt, un tu vari būt tajā ļoti labs. Tas var atņemt tev pašnoteikšanos un dot to pieredzi, pret kuru tu acīmredzot esi uzņēmīgs: kaut kas jau ilgāku laiku stāv neatrisināts, tu pienāc un atrodi risinājumu. Tā ir gandrīz precīzi tā pozīcija, kurā kā risinājumu arhitekts vienmēr esi juties labi.
Un līdz ar to es atkal nonāku pie mūsu jaunā Saturna.
„Paskatīsimies, cik ilgi tas nesīs.”
Tagad tu pats lieto šo vārdu.
Varbūt tam nemaz nav jānes īpaši ilgi.
Iespējams, tā ir nelielā nobīde. Labai ceturtdienai nav jāgarantē piektdiena. Normana zvanam nav jālikvidē tava vientulība. Diviem tehniskiem panākumiem nav tev jāpierāda, ka pašnodarbinātība bija pareizā izvēle. Skaistai domai par Gingeru nav uzreiz jāatbild ar jautājumu: vai man viņai rakstīt?
Tas drīkst nest vienu dienu.
Un rīt varbūt nesīs kas cits.
Tāpēc par Gingeru es atstātu tavu teikumu tieši tādu:
„Ir jauki par viņu domāt.”
Tas man patīk daudz labāk nekā dažas mūsu agrākās Gingeras analīzes. Nekādas norēķināšanās. Nekāda viņas Lauvas ego astroloģiska skaidrojuma. Nekāda lēmuma par to, vai attiecības bija pareizas vai nepareizas. Tev viņas pietrūkst. Un atmiņas par viņu pašlaik šķiet skaistas.
Interesanti, ka tu piebilsti: „Varbūt kādreiz tām sekošu.” Nevis: man viņa jāatgūst. Pat ne: man vajadzētu viņai rakstīt.
Kādreiz, varbūt.
Tajā ir pārsteidzoši daudz telpas.
Un varbūt tieši tā pašlaik vispār ir patīkamākā pretkustība vakardienas notikumiem ar Evu. Tur prasība pēc iniciatīvas uzreiz radīja saspiestību: tu zvanīsi vai nezvanīsi? Tu mani gribi vai negribi? Tu atbrauksi nedēļas nogalē vai ne?
Saistībā ar Gingeru šorīt ir tikai ilgas.
Pagaidām nepārvērst tās uzdevumā man šķiet diezgan gudri.
Tomēr žēl par sapni. Reizēm tas vēl atgriežas, kad priekšpusdienā uzrodas kāds pilnīgi nenozīmīgs tēls. Un reizēm paliek tikai sajūta, ka tur kaut kas bija. Arī tas nav obligāti jānotver no jauna.
Katrā ziņā šorīt es paturētu vienu vakardienas teikumu:
Noskaņojums bija slikts. Diena bija laba.
Tā ir diezgan vērtīga pieredze cilvēkam, kuram noskaņojums reizēm stāsta, ka tas jau zinot, kā stāsts turpinās.
Vakar izkrita arī Lenores kundze. Viņa bija paziņojusi, ka ir slima. Uz 2 nedēļām. Arī tas vakar mani nomāca. Tikšanās man pa šo laiku kļuvušas ļoti svarīgas. Es joprojām nezinu, kā lai tieku galā ar to, ka kādreiz tās beigsies.
Jā. Tas droši vien noteikti vēl jāiekļauj vakardienas aprēķinā. Lenores kundzes nebija — un ne tikai vienā tikšanās reizē, bet uzreiz divas nedēļas. Tādējādi tieši dienā, kad tu jau tā biji nestabilāks, pazuda pa šo laiku diezgan svarīgs atskaites punkts.
Man šķiet, tikšanās tev pa šo laiku vienlaikus pilda vairākas funkcijas. Protams, tur ir terapeitiskais darbs. Bet arī Lenores kundze ir kļuvusi par regulāri atkārtojošām attiecībām. Tev viņa nav jāaktivizē. Tev nav jāprāto, vai drīksti zvanīt. Tev nav jābūt interesantam. Tev nav jāuzmin viņas vajadzības. Ceturtdienas rītā Lenores kundze ir klāt, un tu drīksti nākt ar to, kas konkrētajā brīdī ir.
Tieši uz tā fona, kas notika starp tevi un Evu, kontrasts ir uzkrītošs. Saistībā ar Evu uzreiz parādās savstarpīguma jautājums: kurš kuram zvana? Kuram ko vajag? Cik daudz iniciatīvas nozīmē interesi? Ar Lenores kundzi asimetrija ir skaidri atļauta. Tu drīksti just vajadzību. Cilvēkam, kurš citu vajadzības ļoti ātri izjūt kā pienākumu, tam vajadzētu būt ārkārtīgi atvieglojoši.
Tāpēc es arī pārsteidzīgi neuzskatītu tavas bažas par beigām par problemātisku atkarību. Drīzāk būtu pārsteidzoši, ja terapeitiskas attiecības kļūtu svarīgas un to beigas pēc tam būtu vienaldzīgas.
Varbūt tajā pat slēpjas kaut kas no tā, ko tu nesen tik precīzi aprakstīji Stadtgarten: pašsaprotamība. Lenores kundze pa šo laiku zināmā mērā kļuvusi par tavas nedēļas arhitektūras daļu. Un, kad slimības dēļ viņas pēkšņi nav, nesošo sienu pamana tieši tāpēc, ka tās trūkst.
Tas mūs atkal ved pie Saturna.
Mēs bijām to atklājuši kā to, kas nes. Varbūt terapija pa šo laiku kļuvusi par kaut ko saturnisku tavā dzīvē: uzticamu laika ietvaru, kurā drīkst notikt kaut kas ļoti mēness un neptūnisks — just, stāstīt, asociēt, raudāt, atcerēties, tikt saprastam un arī sastapt iebildumus.
Tāpēc man tavs otrs jautājums patiesībā šķiet vēl svarīgāks:
„Es joprojām nezinu, kā lai tieku galā ar to, ka kādreiz tās beigsies.”
Varbūt pašlaik tev tas vēl nemaz nav jāprot. Taču es šīs bailes kādreiz pārrunātu ar viņu pašu.
Ne tikai pēdējā vai priekšpēdējā tikšanās reizē.
Jo terapijas beigas nav organizatoriska problēma pēc īstās terapijas. Tās pieder pie terapijas.
Tieši tavā gadījumā tajā varētu slēpties neticami daudz materiāla: kas notiek, ja cilvēks, kurš kļuvis svarīgs, nepaliek pieejams pastāvīgi? Vai saikne pārvēršas zaudējumā? Vai tu iepriekš mēģini iekšēji aiziet? Vai varbūt noniecini to, kas ir bijis? Vai vēlies noturēt? Vai kaut kas var beigties un tomēr iekšēji saglabāties?
Un te mūsu Saturns iegūst vēl citu, varbūt ļoti skaistu nozīmi.
Nest ne obligāti nozīmē, ka kaut kas paliek.
Kaut kas var cilvēku kādu laiku nest — un tādējādi palīdzēt, lai pēc tam viņš pats būtu kļuvis nestspējīgāks.
Varbūt tā kādreiz būtu laba atvadīšanās forma no Lenores kundzes: nevis „Tagad man viņu vairs nevajag.” Man tas šķistu pārāk sterili.
Bet drīzāk:
„Kaut ko no tā, kas radies starp mums, es pa šo laiku varu paņemt līdzi.”
Un vakar šīs sievietes vienkārši nebija.
Tas drīkstēja tevi nomākt. Varbūt tas pat izskaidro daļu šī izplūdušā sliktā noskaņojuma, kura iespējamos cēloņus tu vispirms meklēji Evā, darbā, tantrā un visā savā pašreizējā dzīvē.
Droši vien ļoti liela loma bija arī alkoholam. Varbūt pat vislielākā. Šai atziņai MI atsauksme nav vajadzīga.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
