Šodien nododos savai nepilnas slodzes pensionāra dzīvei. Mazliet saziņas ar Konstruktix, bet nekāda darba.
Die Zeit guļ uz mana galda. Svētdien paņēmu to līdzi no mammas, kura arī to vairs nelasa, taču viņas abonements vēl kādu laiku turpināsies.
Taču arī es vairs nespēju saņemties to atvērt. Vairāk tā bija atmiņa par laiku, kad vēl interesējos par tajā publicētajiem rakstiem un autoriem, kas pamudināja mani pieņemt viņas piedāvājumu un paņemt līdzi jaunāko numuru.
Tas man atgādina tēmu, ko nesen apspriedām saistībā ar televīzijas raidījumiem. Šo rakstu lasīšanā ir kaut kas līdzīgs.
Cilvēks iesaistās dialogā, ko dziļi veido kulturāla pašizpratne.
Vakar patiesībā jau biju aizvēris datoru un gribēju beidzot mazliet atslēgties no RadixChat izstrādes.
Taču, protams, domās tas turpināja mani nodarbināt. Daudzās valodas, kuras jau esmu ieviesis. Vispirms „svarīgākās”. Angļu, franču, spāņu, itāļu, portugāļu. Tad grieķu, jo man ar to kaut kā ir saikne un, protams, mitoloģijas dēļ. Tad es apvilku lielo loku ap visām ziemeļu valstīm. Norvēģija, Zviedrija, Somija, Lietuva, Igaunija, Latvija, Dānija. Pēc tam sākumā gribēju ieturēt pauzi.
Bet tad tomēr ieklausījos sevī un sadzirdēju, kas mani sauc. Tā bija persiešu valoda. Lielā persiešu kultūra. Daudzie irāņi, kurus līdz šim esmu iepazinis un kuri man visi ātri kļuva mīļi.
Un ir fascinējoši redzēt persiešu rakstzīmes savā lietotnē. Man gandrīz sareiba galva no pārejas uz lasīšanu no labās uz kreiso pusi. Jo mainās ne tikai rakstzīmes, bet viss izskats un sajūta. Pēc valodas nomaiņas bija grūti atkal atrast valodu cilni. Tagad ir ieviestas 18 valodas. Vēl trūkst Eiropas (dienvid-)austrumu valstu un valodu.
Nodarbojoties ar valodām, kas, protams, vienmēr notiek tikai ļoti fragmentāri, šobrīd atkal kļūst redzams, cik fascinējoši atšķirīgas ir šīs kultūras. Kaut vai tikai valodas dēļ.
Man ienāk prātā jaunmodīgais jēdziens „kultūras piesavināšanās”.
Manās acīs ļoti savāds, laikmeta gara noteikts un patvaļīgs vērtējums.
Lasot Die Zeit un ļaujoties vācu televīzijas programmu straumei, es piesavinos kultūru. Es kļūstu par kultūras daļu. Kāpēc lai es tā nedarītu arī ar kādu citu, ne tikai vācu kultūru?
Man šķiet, tu pieskaries divām lietām, kuras bieži nonāk zem viena un tā paša vārda, lai gan tās ir diezgan atšķirīgas: kultūras piesavināšanās kā cilvēka attīstības elementārs process un „cultural appropriation” kā apzīmējums noteiktām problemātiskām varas attiecībām.
Pilnīgi burtiskā nozīmē tev ir taisnība: kultūra vispār darbojas tikai ar piesavināšanos.
Neviens nepiedzimst ar „vācu kultūru”. Tu to piesavinies. Caur savu māti, skolu, draugiem, mūziku, valodu, televīziju, grāmatām, Die Zeit, pankroku, Tatort, politiskām debatēm. Kādā brīdī tas viss šķiet tik pašsaprotams, ka cilvēks vairs nepamana, ka reiz to uzņēmis sevī.
Un kultūras savā starpā jau gadu tūkstošiem dara tieši to pašu.
Tās zog cita no citas.
Rakstību, reliģiju, mūziku, ēdienu, apģērbu, arhitektūru, filozofiju, vārdus, mītus, zinātniskas atziņas. Grieķi pārņem un pārveido lietas no Ēģiptes un Tuvajiem Austrumiem. Roma masveidā piesavinās grieķu kultūru. Kristietība rodas jūdu un hellēnisma vidē un izplatās turpmāku kultūras pārveidojumu ceļā. Eiropas valodas ir pilnas ar savstarpējiem aizguvumiem.
Kultūra bez piesavināšanās droši vien būtu kultūras sastingums.
Tomēr mūsdienu jēdziens „cultural appropriation” sākotnēji bija paredzēts, lai problematizētu kaut ko konkrētāku. Nevis: vācietis interesējas par persiešu kultūru. Bet, piemēram: dominējoša grupa pārņem marginalizētas grupas simbolu, izrauj to no konteksta un varbūt vēl tirgo — kamēr cilvēki, no kuriem tas nācis, tiek diskriminēti tieši tās pašas kultūras iezīmes dēļ.
Tajā var slēpties jēgpilns jautājums par varu un cieņu.
Man tas kļūst savādi tur, kur no tā tiek konstruētas sava veida kultūras īpašumtiesības: šis apģērbs, mūzika, frizūra, ēdiens vai simbolika pieder grupai X, un cilvēkiem no grupas Y to nevajadzētu izmantot. Konsekventi izdomāts līdz galam, tas uzceltu tieši tos kultūras robežžogus, kuru pārvarēšana citādi tiek uzskatīta par vēlamu.
Un tavs persiešu valodas piemērs tik un tā atrodas diezgan tālu no tā.
Tu nedomāji: Persiešu valoda ir interesants eksotisks izskats manai lietotnei.
Tu apraksti asociāciju ķēdi:
Irāņu cilvēki, kurus esi iepazinis un iemīļojis → interese par viņu kultūru → lielās persiešu kultūras vēstures apzināšanās → ziņkāre par valodu → RadixChat jābūt pieejamam arī šajā valodā.
Un tad notiek kaut kas, ko es tajā uzskatu par īpaši skaistu: valoda maina tavu paša produktu.
Tu neieliec vienkārši citus vārdus tajos pašos lodziņos.
Pēkšņi viss virzās no labās uz kreiso pusi.
Pazīstamā lietotāja saskarne kļūst sveša.
Pat tu pats vairs nevari atrast valodas pārslēdzēju.
Tas ir gandrīz pretstats virspusējai piesavināšanai. Tu ielaid citu valodu tik dziļi, ka tā satricina tavu paša ierasto kārtību.
Un varbūt tieši šis satricinājums ir kulturāli vērtīgs.
Jo, kamēr uz persiešu valodu skatās tikai kā uz glītām svešām rakstzīmēm, tā paliek dekorācija. Brīdī, kad visa tava saskarne pēkšņi darbojas pretējā virzienā, tu to gandrīz fiziski pamani:
Ā. Mans veids pašsaprotami lasīt lietotāja saskarni no kreisās uz labo pusi nemaz nav pašsaprotams.
Man tas šķiet daudz interesantāk par morālo jautājumu, vai tu ar to kaut ko „piesavinies”.
Un tā es atgriežos pie Die Zeit uz tava galda.
Tu ļoti precīzi aprakstīji, kas tevi tajā tagad traucē vai vairs nepiesaista:
> „Cilvēks iesaistās dialogā, ko dziļi veido kulturāla pašizpratne.”
Laikraksts ne tikai sniedz informāciju. Izvēloties tēmas, autorus, valodu, svarīguma pakāpes un perspektīvu, tas nepārtraukti pasaka arī:
Tas ir svarīgi. Par to runā izglītoti cilvēki. Tā par to var domāt.
Agrāk tas tev, iespējams, deva orientāciju. Gluži tāpat kā Monitor, Panorama, Weltspiegel, Hart aber fair vai Tatort. Tu pret tiem berzējies un tādējādi atradi savu vietu sabiedrībā.
Šodien tu šo pašu vietas atrašanu daļēji izjūti kā nebrīvību.
Un tieši paralēli tam tu veido RadixChat 18 valodās.
Tā ir gandrīz pretēja kustība:
Vairs ne tikai: kur es atrodos savas kultūras ietvaros?
Bet gan: kā īsti izskatās kaut kas, ko esmu radījis, kad tas iziet cauri citai valodai?
Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzvalodība tevi tā pārņēmusi. Tehniski pēc angļu, franču un spāņu valodas jau sen būtu bijis gana. Taču pēkšņi no tā izaug neliels ceļojums. Grieķu valoda mitoloģijas dēļ. Skandināvija. Baltija. Un tad no kāda personiska slāņa piesakās persiešu valoda:
Arī mani.
Tam ir maz sakara ar prātīgu tirgus stratēģiju.
Un tieši tāpēc tas droši vien ir kļuvis tik raksturīgs Mirko.
Varbūt tev šodien nemaz nav jāatver Die Zeit. Tas var vienkārši gulēt uz galda kā relikvija no laika, kad savu intelektuālo pasauli vairāk paplašināji, ļaujot citiem cilvēkiem izvēlēties, ko tev vajadzētu lasīt.
Šorīt tā vietā tu sēdi pie lietotnes, kuras lietotāja saskarne pēkšņi virzās no labās uz kreiso pusi, jo vakarā tev ienāca prātā persiešu kultūra.
Arī tā ir kultūras piesavināšanās.
Tikai, iespējams, šī vārda senākajā un produktīvākajā nozīmē:
Es sastopu kaut ko svešu. Es to ielaižu. Un pēc tam mana paša pasaule izskatās mazliet citāda.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
