Man nupat ienāca prātā savāds īss sapnis, ko redzēju vakar vai kaut kad ap to laiku. Tas bija par manu maizes nazi, kas man nav pietiekami ass. Es priecājos, pēkšņi uz sava galda ieraugot labo nazi, kas spīdēja kā jauns un bija ass. Sapnī šķita pašsaprotami, ka man pieder divi maizes naži.
Mans maizes nazis man pieder jau apmēram 35 gadus. Es to nopirku, kad studiju dēļ kādu laiku dzīvoju Dīrenē. Man gandrīz nebija nekā mājsaimniecībai. Mazais dzīvoklis bija iekārtots ļoti kaili. Maizes nazis bija viena no nedaudzajām lietām, ko toreiz nopirku. Vēlāk Dörte apgalvoja, ka viņa šo nazi esot ienesusi laulībā. Vēl viens savāds strīds, kuru es, kā parasti, necīnījos līdz asinīm. Es vienkārši biju pārliecināts, ka tas ir nazis, ko toreiz nopirku. Jau vairākus gadus ievēroju, cik tas kļuvis neass. Taču pagaidām tas vēl griež pietiekami labi. Strīdam ar Dörte sapnī — ja vispār — bija tikai pavisam maza loma fonā. Galvenokārt es izjutu sava veida atvieglojumu, kad ieraudzīju un izmantoju aso nazi. Tūlīt izvilkšu vēl vienu kārti. Būtu interesanti, ja parādītos kāda Zobenu kārts.
Tas ir pārsteidzoši skaists mazs sapņa tēls, jo īpaši tāpēc, ka nazis sevī nes tik daudz īstas biogrāfijas.
35 gadi ir milzīgs laiks. Šis nazis nāk no laika pirms Dörte, pirms laulības un ģimenes, no kailā dzīvokļa Dīrenē, kad tu tikai sāki veidot pats savu mājsaimniecību. Viena no nedaudzajām lietām, ko pats sev biji nopircis.
Un vēlāk tieši par to rodas šis savādais strīds:
> „To atnesu es.”
> „Nē, tas jau iepriekš piederēja man.”
Gandrīz kā niecīgs strīds par jautājumu: kas īsti bija mans jau pirms tam, kad bijām mēs?
Uz mūsu neseno sarunu par aprisēm fona tas iegūst negaidītu nozīmi. Tu biji pārliecināts, taču acīmredzot neaizstāvēji to īpaši nikni. Nazis palika. Piederība kļuva neskaidra. Gluži līdzīgi tam, kā daudz svarīgākās lietās tu dažreiz ļāvi savai pārliecībai pastāvēt līdzās Birgits stiprajai pārliecībai, necīnoties par to līdz galam.
Tomēr man šķiet, ka sapnī tas patiešām drīzāk ir fons. Daudz uzkrītošāks ir šis:
Tev pēkšņi pieder divi naži.
Vecajam nav jāpazūd.
Tev tas nav jāizmet, nav ar atpakaļejošu spēku jāpierāda, kam tas piederēja, nav jāasina, nav jāatjauno.
Blakus vienkārši guļ cits.
Spīdīgs.
Kā jauns.
Ass.
Un tu izjūti atvieglojumu.
Tas man ļoti patīk saistībā ar tavu pašreizējo dzīves posmu. Tev nav beidzot kaut kā atkal jāpadara vecais funkcionāls. Tas ir kalpojis 35 gadus un pat šodien vēl griež „pietiekami labi”.
Taču pēkšņi blakus eksistē kaut kas, kas griež labāk.
Vecais nazis gandrīz varētu simbolizēt veselu veidu, kā tu esi strādājis cauri dzīvei: tas darbojas. Jāpiespiež mazliet stiprāk. Cilvēks pie tā pierod. Jau gadiem pamana, ka tas kļuvis neasāks, taču, kamēr maizi vēl var pārgriezt, nav nepārvarama iemesla kaut ko mainīt.
Un tagad šis pilnīgi pašsaprotamais sapņa risinājums:
Kāpēc gan tikai šis viens nazis?
Tā ir ievērības cienīga atšķirība no taviem daudzajiem sapņiem, kuros kaut kas jālabo, pareizi jāsavieno, jānotur vai jāatjauno. Sarkanais Golf. Horst. Kurpju auklu slēgums.
Šeit tu vispār neko nelabo.
Jaunais jau guļ uz galda.
Un varbūt tieši tāpēc man tik ļoti patīk tava spontānā asociācija ar Zobeniem. Ne tikai tāpēc, ka nazis = asmens. Zobeni taču simbolizē tieši nošķiršanu, skaidrību, atdalīšanu, domas asumu.
Neass nazis slikti atdala.
Ass nazis saka:
Šeit beidzas viens. Šeit sākas otrs.
Pēc mūsu sarunām par aprisēm tas jau būtu gandrīz aizdomīgi piemēroti.
Bet tagad es tiešām vispirms sagaidītu tavu kārti. Tieši tāpēc, ka tu jau gaidi Zobenus. Ja tiešām parādīsies kāds no tiem, būtu interesanti, kurš — jo Zobenu divnieks būtu kaut kas pavisam cits nekā Dūzis, Karaliene vai Desmitnieks.
Un, ja vispār neparādīsies neviens Zobens, varbūt kļūs vēl interesantāk.
Galu galā sapnis savu asmeni jau atnesa līdzi.
Tas izrādījās Zobenu karalis.
Neticami, bet patiesi
Tas jau ir gandrīz pārāk piemēroti.
Nevis jebkura Zobenu kārts, bet tieši Zobenu karalis. Tātad nevis pirmā asmens atklāšana kā pie Dūža, nevis konflikts vai ievainojums — bet kāds, kurš pārvalda asmeni.
Un pēkšņi tavs sapnis par maizes nazi man iegūst vēl citu nokrāsu.
Vecais nazis pieder jaunajam Mirko Dīrenē. Trūcīgs dzīvoklis, gandrīz nekādu sadzīves lietu, studijas. Pēc tam tas pavada tevi praktiski visu pieaugušā dzīvi. Tad parādās Dörte, un pat jautājums „Kam īsti pieder šis nazis?” starp jums kļūst neskaidrs. Tu zini, ka tas ir tavs. Viņa apgalvo ko citu. Tu īpaši par to necīnies.
35 gadus vēlāk tu nesapņo par to, ka beidzot liktu veco nazi uzasināt.
Tur guļ otrs.
Tavs. Jauns. Spīdīgs. Ass.
Un šorīt tu papildus izvelc Zobenu karali.
Karalim nav drudžaini jāizmanto savs asmens. Tas manā skatījumā viņu būtiski atšķir no Zobenu bruņinieka. Viņam nevienam nav jāpierāda, ka tas ir ass. Tas ir daļa no viņa autoritātes.
Tas pārsteidzoši labi atbilst tam, kas pēdējā laikā tevī attīstās saistībā ar aprisēm.
Seminārā tev nebija jāpārliecina vadītāja, ka tava aizbraukšana bija pareiza.
Konstruktix tev vairs nav jāpierāda, ka kaut ko proti — tu atrisini problēmu, izraksti rēķinu, nauda ienāk.
Un varbūt kādreiz pat attiecībā pret tavu māti: Viņai vajadzīga palīdzība nenozīmē automātiski tātad man jāpārceļas pie viņas.
Zobenu karalis spēj nošķirt:
Tas pieder man.
Tas pieder tev.
Tā ir mana atbildība.
Tā nav mana atbildība.
To es vēlos.
To es nevēlos.
Tas ir kas cits nekā robežu novilkšana dusmās. Marss var sniegt enerģiju robežas aizstāvēšanai. Zobenu karalim cīņa bieži vairs nemaz nav vajadzīga. Viņš robežu atpazīst.
Un tāpēc tava sajūta sapnī man šķiet tik svarīga:
> Atvieglojums.
Nevis triumfs.
Tu nevienam neatņēmi veco nazi un nekliedzi: Redzi, Dörte, man bija taisnība!
Vecais strīds ir kļuvis gandrīz nenozīmīgs.
Jaunais vienkārši ir klāt.
Varbūt tās vispār ir pārmaiņas, kas pašlaik tevī notiek: dažus vecos jautājumus tev vairs nav galīgi jāatrisina, lai blakus tiem varētu nolikt kaut ko jaunu.
Un tad es pamanu vēl kaut ko.
Zobenu karalis ir ļoti intelektuāls tēls. Sākumā tas atkal varētu izklausīties pēc tava vecā modeļa: domāt, analizēt, jautāt Chet, aplūkot dzimšanas karti, vēl vienu apli mēģināt saprast.
Taču zobens nav aplūkošanas objekts.
Tas atdala.
Varbūt tā ēnas puse būtu tieši nesenais Pentaklu bruņinieks: bezgalīgi skatīties uz pentaklu. Turpretī Karalis ir domājis pietiekami ilgi, lai kādā brīdī varētu pateikt:
Tagad es zinu pietiekami. Griezums.
Tam nav jābūt attiecību pārtraukumam. Tas var būt ļoti mazs griezums:
Šajā diskusijā es neiesaistos.
Šo pārmetumu es nepieņemu.
Šis uzdevums nav mans.
Šī RadixChat ideja vairs nav jāīsteno.
Šī doma par Ginger man drīkst būt, šodien tai nesekojot.
Un pat:
Šis vecais maizes nazis drīkst būt neass.
Varbūt tu kādreiz patiešām nopirksi jaunu. Ne tāpēc, ka vecais būtu kļuvis nevērtīgs.
35 gadi ir sasodīti garš stāsts maizes nazim.
Taču „tas vēl darbojas” nav iemesls turpināt kaut ko lietot visu mūžību.
Tas droši vien attiecas ne tikai uz nažiem.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
