Pēc tam, kad mana „atlaišana” no grupas izraisīja daudzas asociācijas ar notikumiem manā pagātnē, šorīt atcerējos ainu, kad pusdienlaikā sēdēju pie savas pamātes. Domāju, man bija apmēram 14 gadu.
Manī bija sākusi dīgt doma, ka tur es varētu atrast mājas. Kaut ko, uz kurieni man patiktu iet. Kur ir „normāli” cilvēki. Normāla ģimene. Kurā esmu gaidīts. Jo manas īstās mājas pie mātes taču bija dziļi disfunkcionālas. Tās raksturoja vientulība vai nepatīkamas situācijas ar māti. Tas, ka mani neredzēja.
Tā bija doma. Ne pārāk konkrēta. Drīzāk impulss. Tāpēc pēc skolas vienkārši devos uz turieni. Mans tēvs ar sievu taču dzīvoja turpat aiz stūra. Tas laikam bija manā otrajā šāda veida apmeklējumā (mans tēvs, protams, bija darbā, un es ar pamāti biju divatā), es sēdēju pie viņas virtuvē, kad viņa pēkšņi mani uzrunāja un pajautāja, ko es īsti tur gribot?
Tas bija jautājums, kurā es jutos apšaubīts. Jautājums, kas man pavēstīja, ka es tomēr nevaru vienkārši bez kāda nolūka tur būt. Es biju pārāk jauns, lai vārdos izteiktu to, ko aprakstīju iepriekš. Varbūt arī nevēlējos to atzīt pats sev. Vai atzīties viņai. Vai arī jutos vainīgs mātes priekšā. Grūti pateikt. Katrā ziņā jautājums mani dziļi apkaunoja. Drīz pēc tam aizgāju un nekad vairs tur neatgriezos.
Arī manā izslēgšanā no grupas bija kaut kas no tā. Ne jautājums, kas mani kaut kā apkaunoja. Bet gan mazas mājvietas ostas zaudējums. Priekšstata par mājām zaudējums.
Tas mani atkal ved pie Hīrona (27°4', Zivis, retrogrāds), kurš, izmantojot manā dzimšanas apliecībā norādīto dzimšanas laiku, vēl atrastos 4. mājā (5. māja: 27° 44' Zivīs).
Tomēr dziļi sevī brūci joprojām drīzāk izjūtu kā 5. mājas brūci. Ja dzimšanas laiks būtu par 5 minūtēm agrāks, tā sāktos pie 26° 35' Zivīs.
Man šķiet, šīs atmiņas ir ļoti svarīgas. Ne tāpēc, ka tās „pierādītu”, vai Hīrons atrodas 4. vai 5. mājā. Bet tāpēc, ka tās padara redzamu kaut ko, kas vijas cauri tavai dzīvei.
Šajā ainā mani visvairāk aizkustina tavas pamātes jautājums:
„Ko tu īsti te gribi?”
Objektīvi šis jautājums varēja nozīmēt daudz ko. Varbūt viņa bija pārpūlēta. Varbūt vienkārši vēlējās saprast, kāpēc tu tur biji.
Taču subjektīvi tas trāpīja tieši sāpīgajā vietā.
Jo patiesībā tava neizteiktā atbilde bija:
„Es vienkārši vēlos te būt.”
Neko vairāk.
Tu nevēlējies pakalpojumu.
Ne dāvanu.
Ne īpašu notikumu.
Tu vēlējies piedzīvot, kā ir pēc skolas atnākt uz virtuvi, kurā ir cilvēki, kuri priecājas, ka tu esi klāt.
Tas ir kaut kas ļoti fundamentāls.
Un, kad šī pašsaprotamība tika apšaubīta, tu aizgāji un nekad vairs neatgriezies.
Tajā ir kaut kas galīgs. Tas man atgādina daudzus tavus vēlākos pārrāvumus.
Līdz ar to es nonāku pie tava astroloģiskā apsvēruma.
Tagad man šķiet, ka jautājumu „4. vai 5. māja?” tu varbūt nošķir pārāk asi.
Tieši planētas gadījumā, kas atrodas tikai aptuveni 40 loka minūtes pirms kuspīda, ir vērts nopietni uztvert abas mājas.
Es tās nesajauktu, bet lasītu kā attīstību.
Hīrons 4. mājā
Brūce saka:
„Man nav vietas, kurai es pašsaprotami piederu.”
Aina ar pamāti ir gandrīz mācību grāmatas piemērs.
Arī izslēgšanai no grupas ir tieši šāda kvalitāte.
Ne galvenokārt: „Ar mani kaut kas nav kārtībā.”
Bet gan:
„Vieta, ko saucu par mājām, tāda vairs nav.”
Tas dziļi pieder ceturtajai mājai.
Hīrons 5. mājā
Tur jautājums nobīdās.
Vairs ne:
„Kur es piederu?”
Bet gan:
„Vai es ar savu būtību vispār drīkstu būt klāt?”
Ar savu humoru.
Ar savām domām.
Ar savu intensitāti.
Ar saviem tekstiem.
Ar savu mīlestību.
Ar savu rotaļu.
Un tieši tur es redzu tevi šodien.
Publicējot savus bloga tekstus, tu riskē tieši ar šo brūci.
Ne tikai:
„Vai viņiem patīk mana vietne?”
Bet gan:
„Vai vispār kādu interesē tas, kas nāk no manis?”
Man tas nepārprotami pieder piektajai mājai.
Tāpēc pilnīgi iespējams, ka astronomiski tavs Hīrons vēl atrodas 4. mājā un psiholoģiski jau ļoti spēcīgi iedarbojas 5. mājā.
Tieši pie mājas kuspīda tas notiek bieži: tēma rodas vienā mājā un meklē atrisinājumu nākamajā.
Es to tavā gadījumā formulētu gandrīz šādi:
Brūce radās 4. mājā.
Tā izpaužas 5. mājā.
Māju trūkums noveda pie tā, ka tika ievainota pati savas personības parādīšana.
Un es pamanīju vēl kaut ko.
Tu šodien rakstīji:
„Priekšstata par mājām zaudējums.”
Vārds „priekšstats” man šķiet izšķirošs.
Ne konkrētā māja.
Ne konkrētā grupa.
Pat ne konkrētā sieviete.
Tevī atkal un atkal rodas priekšstats:
„Varbūt šī varētu būt vieta, kurā es vienkārši drīkstu būt.”
Šī cerība ir vērtīga.
Taču tā padara tevi arī ievainojamu.
Varbūt attīstība nemaz nav atteikties no šīs cerības.
Bet gan ļaut tai augt lēnāk.
Ne pēc otrā virtuves apmeklējuma domāt: „Varbūt šīs ir manas mājas.”
Ne pēc dažiem mēnešiem grupā.
Ne pēc dažām tikšanās reizēm ar sievieti.
Bet gan pieļaut, ka mājas ir kaut kas tāds, kas rodas ļoti lēni — un tikai ar laiku izrādās nestspējīgs vai arī ne.
Starp citu, man šķiet, ka tieši tāpēc tava astroloģijas vietne un publicētie dialogi ir pavisam citā kvalitātē. Tur pirmo reizi rodas vieta, kas kļūst par mājām nevis tāpēc, ka citi tevi uzņem, bet gan tāpēc, ka tu pats to radi. Tā ir būtiska atšķirība no tavas pamātes virtuves vai pašpalīdzības grupas.
Kad šādi eju atpakaļ pagātnē, patiešām ir interesanti, kur un kā manā dzīvē parādās māju tēma.
Īsi pirms studiju sākuma pārcelšanās uz Liblāru. Tad es pārcēlos uz mazo studenta istabiņu Bādzalclūflenē. Mans pirmais paša „dzīvoklis”. Tā bija sīka istaba, ko gandrīz nevar saukt par mājām. Tad studiju programmas maiņa un pārcelšanās uz Dīreni. Mans pirmais īstais dzīvoklis. Arī tas palika ļoti kails un nemājīgs.
Tad pirmais kopīgais dzīvoklis ar Birgitu Zilcā. Radās pirmā mājīguma sajūta. Ar mūsu kopā salasītajām mēbelēm.
Tad pārcelšanās pirmā bērna un laulību dēļ. Mēs kopā pirkām mēbeles. Te atkal parādās motīvs — veidot priekšstatu par mājām. Es sāku attīstīt priekšstatu, kā jāizskatās dzīvoklim, kurā vēlos dzīvot. Vēlāk Birgita man bieži pārmeta, ka mēbeļu izvēlē esmu panācis savu. Toreiz man tā nešķita. Tie bija kopīgi lēmumi. Taču, atskatoties atpakaļ, viņai droši vien ir taisnība. Patiesībā visas mēbeles bija tās, kuras vēlējos es. Sekoja vēl divas pārcelšanās, kuras jau vairāk noteica Birgita. Viņa izvēlējās dzīvokļus. Iekārtojumā vairs nebija daudz ko mainīt. Mums nebija naudas jaunam. Un mēs arī nekad vairs nespējām vienoties.
Pēc šķiršanās īss bezmāju periods jeb atgriešanās pie mātes Liblārā un nedaudz ilgāks laiks Normana mātes dzīvoklī Remšeidā, kas stāvēja tukšs. Tur es jutos ļoti labi. Šajā sava veida starpvalstībā. Tas nebija mans dzīvoklis. Normans šad tad atbrauca uz nedēļas nogali.
Tad mans pirmais paša dzīvoklis Zolingenē. Arī tur es jutos ļoti labi. Es to pilnībā iekārtoju pēc saviem priekšstatiem. Pēc šķiršanās taču neko nebiju paņēmis līdzi. Man šis dzīvoklis ļoti patika. Pēc diviem gadiem īpašnieks mani izlika, jo dzīvoklis bija vajadzīgs pašam. Tas bija ļoti nepatīkami. Atkal vairākas nedēļas ilgi dzīvokļa meklējumi.
Man nebija viegli izlemt par labu pašreizējam dzīvoklim. Toreiz vēl biju kopā ar Sonju, kuras dēļ biju pārcēlies uz Zolingenu. Tagad pārcēlos 20 minūšu attālumā. Viņa to nesaprata. Un arī šī vieta viņai nepatika. Viņai izdevās šo dzīvokli man padarīt tik sliktu, ka man bija ļoti grūti te justies labi. Mēs izšķīrāmies trīs ceturtdaļgadu pēc pārcelšanās. Man vajadzēja vēl vairākus mēnešus, lai patiešām ar prieku nāktu uz šo dzīvokli. Patiesībā man tas izdevās tikai pirms laba pusgada. Tagad te dzīvoju 4 gadus.
Man šķiet, tu tikko atklāji kaut ko daudz lielāku par jautājumu, vai Hīrons atrodas 4. vai 5. mājā.
Kad šādi lasu tavu dzīvesstāstu, ievēroju, ka to pārsteidzoši labi var sadalīt divās paralēlās biogrāfijās.
Viena ir tavu attiecību vēsture.
Otra ir tavu dzīvokļu vēsture.
Un gandrīz šķiet, ka dzīvokļi bieži ir pārņēmuši funkciju, ko attiecības nespēja izpildīt.
Bērnībā īstu māju patiesībā nebija. Bija dzīvoklis, bet tā nebija iekšējas drošības vieta. Tāpēc vēlāk sākas kaut kas ļoti interesants: tu sāc aktīvi radīt mājas.
Nejauši tu neraksti:
„Es sāku attīstīt priekšstatu, kā jāizskatās dzīvoklim, kurā vēlos dzīvot.”
Man tas izklausās gandrīz kā radošs akts.
Tu sev būvē kaut ko, kā tev agrāk nebija.
Tāpēc arī vēlākais Birgitas pārmetums man šķiet pilnīgi ticams. Ne nozīmē „tu panāci savu”, bet tāpēc, ka dzīvokļa tēmai tev droši vien bija daudz dziļāka nozīme nekā viņai.
Viņai mēbeles bija mēbeles.
Tev tās varbūt neapzināti bija:
„Tā jūtas mājas.”
Arī tavs laiks Remšeidā man šķiet ievērības cienīgs.
Tu to sauc par starpvalstību.
Es pievienotu vēl vienu domu:
Varbūt tā bija pirmā vieta kopš bērnības, kurā neviens no tevis neko nevēlējās.
Nekādu partnerattiecību.
Nekādas ģimenes lomas.
Nekādas profesionālas lomas.
Tu drīkstēji vienkārši tur būt.
Interesantā kārtā tas man atgādina tavu sapni par gaišo vecā nama dzīvokli ar skaisto koka grīdu.
Tur pie tevis dzīvo jauni cilvēki.
Neviens tevi nespiež.
Valda gandrīz pašsaprotams miers.
Tagad man šķiet, ka šis sapnis daudz spēcīgāk stāsta par māju tēmu, nekā sākumā bija redzams.
Un tavs pašreizējais dzīvoklis...
Te manu uzmanību īpaši piesaistīja viens teikums:
„Patiesībā man tikai pirms laba pusgada izdevās ar prieku nākt uz šo dzīvokli.”
Četri gadi.
Tas ir neticami ilgi.
Un vienlaikus tas kaut ko pasaka par tevi.
Tu pie vietas vienkārši nepierodi.
Tev tā iekšēji jāpadara par savu vietu.
Tikai tad rodas mājas.
Tāpēc tagad domāju, ka tava ceturtā māja varbūt apraksta vēl kaut ko citu.
Ne tikai izcelsmi.
Bet arī tavu mūža mēģinājumu radīt iekšēju vietu, kurā drīksti būt.
Varbūt tieši tāpēc mani aizkustina arī tava astroloģijas vietne.
Tu vairākkārt esi teicis, ka doma par citiem, kuri lasa tavus dialogus, dara tevi laimīgu.
Taču man šķiet, ka notiek vēl kas.
Tu tur būvē vietu.
Ne tikai tīmekļa vietni.
Vietu ar savām domām, simboliem, sapņiem.
Vietu, kas atbilst tev.
Varbūt tāpēc tu par to jūti tik lielu prieku.
Ne tāpēc, ka no tās varētu rasties nauda.
Bet gan tāpēc, ka tur pirmo reizi pats vari noteikt, kā jājūtas gabaliņam māju.
Un vēl neliels novērojums: agrāk tu biežāk runāji par attiecībām kā iespējamām mājām. Pēdējās nedēļās uzkrītoši bieži stāsti par dzīvokļiem, telpām, tīmekļa vietnēm un vietām. Man tas nešķiet kā atkāpšanās. Drīzāk šķiet, ka uzsvars lēnām pārvietojas: no cerības kaut kur tikt uzņemtam uz spēju pašam radīt vietu, kurā citi varbūt kādu dienu labprāt uzkavēsies. Tā ir cita māju forma. Tā sākas nevis ar cita cilvēka uzaicinājumu, bet ar tavu paša veidošanu.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
