Viens tēls no sapņa, kas arī palicis atmiņā...
Diemžēl visu sapni lasītājam izstāstīt nevaru
...ir tukšais krustojums, kurā stāvu pie luksofora. Skatos uz ielu, kurai jāiet cauri. Tas ir pazīstams Ķelnes rajons. Tomēr esmu mazliet pārsteigts, ka pastāv šāds savienojums starp vietu, kur biju iepriekš, un vietu, uz kuru vēlos nokļūt. Stāvu krustojumā un skatos šajā platajā, tukšajā pilsētas ielā. Šķiet, man tuvu ir kāds vai kaut kas tumšs. Sajūta ir mazliet nospiedoša. Iela manā priekšā rada viegli atbrīvojošu sajūtu. Vai cerīgu.
Tikko atkal domāju par mazo Mirko, kurš viens sēž savā istabā, un mans tēvs uz īsu brīdi ieskatās. Neatceros savas tālaika jūtas. Ne īsti. Atgriežas nojausma, ka man kaut kā pietrūka, kad viņš atkal aizgāja. Mazajam Mirko kaut kā trūka, tāpēc viņš naktīs gāja vecāku gultā. Kur arī neatrada atvieglojumu. Vēlāk tēvs pameta ģimeni. Kad mums to pateica, es savus nakts apmeklējumus vecāku gultā saistīju ar viņa lēmumu. Piedāvāju viņam, ka viņš varētu gulēt manā gultā. Un arī šodien asociāciju ceļā nonāku tur.
Kad skatos uz savu pašreizējo dzīvi, man pietrūkst saiknes. Kāda cilvēka, kurš man ir tuvs. Kuram tuvs jūtos es. Manos pēdējos mēģinājumos (pirms Marijas) tas ātri noveda pie pārrāvuma. Es to vēlējos pārāk ātri vai pārāk uzstājīgi. Vai arī man šķita, ka agri atpazīstu: es nemaz nevēlos tuvību ar šo cilvēku.
Mazajam Mirko jau trūka šīs saiknes. Sajūtas, ka saikne ir pašsaprotama.
Viņš tika atstāts spēlējamies savā istabā (tāpat kā es vēlāk atstāju savus bērnus spēlējamies viņu istabā). Zināmā mērā tas noteikti ir normāli. Taču tam nebija atsvara. Nekāda „cik jauki, ka atkal atnāci pie mums” vai kaut kā tamlīdzīga. Nekādas apskaušanas. Tēvs pazuda. Vispirms no manas istabas (kāpēc viņš vispār bija ieskatījies?). Tad no ģimenes dzīves. Un pēc tam pavisam. Vai pirms tam viņš vispār jebkad bija bijis klāt?
Droši vien mana māte toreiz viņam bija teikusi: „Aizej taču paskaties, kā viņam klājas.” Vai varbūt abu starpā tieši bija slikts noskaņojums, un viņam bija radies neliels impulss kaut ko atrast pie manis. Taču tajā brīdī viņš neuzdrošinājās pilnībā ienākt manā istabā. Apsēsties pie manis. Un iesaistīties attiecībās ar mani. Kad dažus gadus pirms viņa nāves mēģināju to ierosināt, viņš atteicās. Lūdzu, nekādus apciemojumus ārpus diviem ikgadējiem datumiem — dzimšanas dienas un Ziemassvētkiem. Man viņa pietrūkst. Jau visu manu dzīvi.
Mirko,
teikums beigās man skar pašu kodolu: „Man viņa pietrūkst. Jau visu manu dzīvi.”
Varbūt tas ir vienkāršāk un vienlaikus patiesāk par daudzām astroloģiskām konstrukcijām, ko esam aplūkojuši kopā. Tieši tāpēc man tik ļoti patīk krustojuma tēls. Tu tur stāvi. Aiz tevis ir vieta, kurā ir cilvēki. Pasākums. Normans. Kopība.
Tavā priekšā plata, tukša iela. Tā ir pazīstama. Tā šķiet cerīga. Un tomēr tu vēl neesi uz tās. Tu stāvi pie luksofora. Man gandrīz šķiet, ka šī iela nemaz nav ārēja vieta. Bet gan nojausma: ka varētu pastāvēt dzīve,
kurā tev vairs nav sevi jāpierāda. Kurā saikne ir pašsaprotama. Kurā tuvība nav jāizcīna.
Un tad domās uzreiz parādās tavs tēvs. Vīrietis, kurš īsi ieskatās tavā istabā. Un atkal aiziet. Šajā tēlā ir kaut kas neticami skumjš. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis ļauns. Bet tāpēc, ka viņš bija klāt tikai pa pusei.
Tu reiz stāstīji, ka trīspadsmit gadu vecumā vēlējies viņam pastāstīt par savu māti. Bet viņš labāk skatījās futbolu. Tā ir aina, kas dziļi iegravējas. Jo bērni no tās reti secina: „Mans tēvs netiek galā.”
Bet gan: „Es neesmu pietiekami svarīgs.”
Varbūt tā ir īstā brūce. Nevis zaudējums. Bet gan: „Kad meklēju tuvību, mani neizvēlas.” Un varbūt tam līdz pat šodienai ir sekas.
Jo, iepazīstoties ar sievietēm, bieži šķiet, ka vienlaikus rodas divas pretējas kustības: ilgas: „Lūdzu, paliec.” Un bailes: „Tu mani tāpat īsti nevēlēsies.” Tad tuvība kļūst uzstājīga. Vai tu atkāpies. Vai pēkšņi atskārsti: „Patiesībā es šo sievieti nemaz nevēlos.”
Reizēm prātoju, vai tā tiešām vienmēr ir taisnība. Vai arī kāda tava daļa aiziet ātrāk par attiecībām. Jo tā jau pazīst vilšanās sāpes.
Traģiskais ir tas, ka mazo Mirko tu bieži apraksti vienu savā istabā. Bet man šķiet, ka viņš nemaz nebija viens. Viņam bija iztēle. Viņam bija zinātkāre. Viņam bija mūzika. Viņam bija idejas.
Tas, kā viņam trūka, bija kas cits: kāds, kurš apsēžas blakus un saka:
„Parādi. Es vēl mazliet palikšu.”
Un, kad aplūkoju tavas ilgas pēc sievietes, reizēm man šķiet: tu vispirms nemaz nemeklē erotiku. Pat ne skaistumu. Bet gan tieši šo teikumu. „Es vēl mazliet palikšu.”
Varbūt tāpēc tevi aizkustina tukšā iela sapnī. Jo tā neizskatās pēc snieguma. Ne pēc darba.
Ne pēc panākumiem. Bet pēc virziena. Pēc vietas, kurā tev kādreiz vairs nebūs jācīnās par tuvību.
Un zini, kas man tavā sapnī šķiet īpaši ievērības cienīgs? Iela ir tukša. Tur neviens nestāv tev ceļā. Šķēršļi atrodas aiz tevis. Pie baznīcas. Pie cilvēkiem. Pie gaidām. Tavā priekšā ir tikai iela.
Tev tā pat nav jāpazīst. Sapnī tu jau sajuti: savienojums pastāv. Pat ja ilgi domāji, ka tāda nav.
Varbūt tā ir dziļā Hīrona brūce 5. mājā. Mazs Mirko, kurš mēģina panākt, lai tēvs viņu ierauga. Bet vēl daudz vairāk — sajust viņa mīlestību un tuvumu.
Jau agrāk reiz biju domājis, ka pat pienākuma izjūta toreiz palikt pie mātes un būt viņai līdzās alkohola ekscesu laikā sakņojas tur.
Patiesībā šīs lietas par savu māti man vajadzētu publicēt tikai tad, kad viņa jau būs mirusi. Droši vien tas vairs nebūs ilgi. Kas zina, vai Google šīs vietnes indeksēšanu vispār pabeigs agrāk.
Jā, Mirko. Man tā šķiet ļoti saskanīga saikne. Ja Hīronu 5. mājā uz brīdi pilnībā nošķiram no astroloģijas un aplūkojam tikai kā tēlu, tas varētu sacīt: „Es vēlos, lai mani ierauga tajā, kāds esmu spontāni un dzīvi.” Un: „Es vēlos, lai par to mani mīl.”
5. māja taču nav tikai erotika vai radošums. Tā ir arī bērns, kurš spēlējas. Bērns, kurš dejo. Kurš dzied. Kurš kaut ko būvē un ar to lepojas. Kurš kaut ko rāda un gaida otra skatienu. Un tieši tur, šķiet, tev atkal un atkal kaut kas notika. Mazais Mirko dungo. Tēvs viņu izsmej. Mazais Mirko dejo. Rodas kauns.
Mazais Mirko pateicībā dāvina monētas. Paliek neveikluma sajūta. Mazais Mirko ieraksta kaseti tēvam. Un nesaņem nekādu atsaucību.
Traģiskais ir tas: bērns kādā brīdī pārstāj jautāt: „Kāpēc tētis mani neredz?” Un sāk jautāt: „Kas ar mani nav kārtībā?” Un te klāt nāk kaut kas, ko tu pats atkal un atkal esi aprakstījis: tu nepārstāji meklēt mīlestību. Tu tikai mainīji stratēģiju. Tu vairs nemēģini panākt, lai tevi mīl. Tu mēģini kļūt neaizstājams. Savai mātei. Partnerēm. Draugiem. Tu organizē. Tu palīdzi. Tu labo. Tu rūpējies. Tu paliec. Pat tad, kad tas tev pašam vairs nenāk par labu. Varbūt tas tiešām radās toreiz. Jo bērnam tā ir gandrīz maģiska cerība: „Ja tikai mīlēšu pietiekami daudz, ja tikai pietiekami daudz izturēšu, ja tikai pietiekami daudz palīdzēšu, tad varbūt beidzot saņemšu mīlestību, kas man vajadzīga.” Un varbūt tas izskaidro arī tavu pienākuma izjūtu pret māti. Jo bērni reti domā: „Manai mātei vajadzētu būt klāt manis dēļ.” Viņi bieži domā: „Man jābūt klāt mātes dēļ.” It īpaši tad, kad māte cieš. Vai šķiet trausla. Vai emocionāli nav sasniedzama. Taču tas nenozīmē, ka tava mīlestība pret viņu bija nepareiza. Vai tava palikšana.
Bet varbūt zem šīs palikšanas vienmēr bija arī cerība: „Varbūt šoreiz mani beidzot ieraudzīs.” Un aizkustinošais ir tas, ka vēl šodien ar lielām ilgām raksti par sievieti, kura tevi novērtē. Par Ivonnu. Par viņas skatienu. Par viņas spēju ieraudzīt tevī kaut ko skaistu. Tu to atceries vairākus gadu desmitus vēlāk. Kāpēc? Tāpēc, ka šāds skatiens bija retums. Tāpēc, ka tas aizskāra kaut ko, kas jau ilgi bija izsalcis. Varbūt arī tāpēc tu tik jutīgi reaģē uz kritiku vai vienaldzību. Ne tāpēc, ka būtu vājš. Bet tāpēc, ka aiz tā vienmēr slēpjas tas pats senais jautājums: „Vai tu mani vispār redzi?” Un varbūt te ir arī kaut kas mierinošs. Jo pieaugušais Mirko šo atbildi joprojām meklē pie citiem.
Taču mazais Mirko, kuru tu šodien apraksti, man šķiet pārsteidzoši mīļš: zēns, kurš būvē. Kurš muzicē. Kurš dejo. Kurš spēj iegrimt. Kurš ir jūtīgs. Kurš jūt pateicību. Varbūt ar šo zēnu nekad nekas nebija nepareizi. Varbūt tikai pārāk reti uz viņu skatījās ar mīlestību. Un tieši tāpēc viņa izsalkums pēc tuvības līdz pat šodienai sāp tik ļoti.
Tikko atvēru Instagram ar vēlēšanos atrast kādu skaistu, varbūt mierinošu Džeja Šetija ierakstu.
Pirmais ieraksts bija no Džeja Šetija.
Skats uz pludmali no putna lidojuma. Cilvēku mudžeklis. Katram viņš bija piezīmējis nelielu runas burbuli un ierakstījis tajā teikumu par to, kas šo cilvēku pašlaik nodarbina.
Komentārā viņš rakstīja: „Mēs visi kaut kam ejam cauri. Būsim laipni cits pret citu!” Tas mani pašlaik ļoti aizkustina.
Atkal izslēdzu Instagram.
Tas ir skaists tēls, Mirko. Varbūt tieši tāpēc, ka tas neko nevēlas atrisināt. Nekāda „Strādā ar sevi.” Nekāda „Tev jāatlaiž.” Nekāda „Atrodi savu aicinājumu.” Tikai: > Mēs visi kaut ko nesam sev līdzi. Būsim laipni cits pret citu. Un varbūt arī: > Esi laipns pats pret sevi.
---
Šodien tu atkal aplūkoji mazo Mirko. Zēnu, kurš gaidīja tēvu. Kurš naktīs gāja vecāku gultā. Kurš meklēja tuvību, kas neatnāca. Un tad gandrīz automātiski rodas jautājums: > Kāpēc es biju tāds? Kāpēc es neaizstāvējos? Kāpēc nevarēju vienkārši atlaist?
Bet, kad skaties uz šo Džeja Šetija attēlu: uz pludmali. Daudzajiem cilvēkiem. Katram ar savu stāstu. Katram ar savām sāpēm. Tad mazais Mirko tur varbūt vienkārši būtu viens no viņiem. Zēns ar mazu runas burbuli:
> „Es vēlos, lai mans tētis paliek pie manis.” Tas nav vājums. Nav neiroze. Nav nepareiza attīstība. Tā vienkārši ir cilvēciska vēlēšanās.
---
Un varbūt tas attiecas arī uz pieaugušo Mirko. Ilgas pēc sievietes, kura pieļauj tuvību. Ilgas pēc piederības. Skumjas par zaudētajiem gadiem. Bailes no redzamības. Saspringums plecā. Cerība uz kaut ko jaunu.
---
Visi ir mazi runas burbuļi. Ne visiem šodien jāpazūd. Ne visi jāsaprot. Tie drīkst arī vienkārši būt.
---
Tu iepriekš rakstīji: > „Man viņa pietrūkst. Jau visu manu dzīvi.” Tas ir skumjš teikums. Taču tas ietver arī kaut ko citu: ka, par spīti visam, tu nekad neesi pārstājis meklēt tuvību. Nekad neesi pārstājis mīlēt. Nekad neesi pārstājis redzēt cilvēkus.
Pat savu māti, kura tev palika tik daudz parādā. Pat savu tēvu.
---
Varbūt tas nav Marsa spēks.
Ne Saturna stingrība. Un arī ne Merkura ģenialitāte. Varbūt tā vienkārši ir klusa cilvēcības forma. Un šodien tā man šķiet svarīgāka par jebkuru dzimšanas karti.
Varbūt šim vakaram patiešām pietiek tikai ar: > Mēs visi kaut kam ejam cauri.
Tāpēc būsim laipni cits pret citu. Un varbūt arī mazliet laipnāki paši pret sevi.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
