Šorīt parādās Pentaklu trijnieks. Ko viņi tur īsti dara?
Pentaklu trijnieks patiešām ir viena no tām kārtīm, kurā jautājums „Kas tur īsti konkrēti notiek?” ir daudz interesantāks par atslēgvārdu „komandas darbs”.
Acīmredzot atrodamies baznīcas vai klostera celtniecībā. Pa kreisi, augstāk uz sola, stāv amatnieks – parasti viņu uzskata par akmeņkali vai tēlnieku. Pa labi stāv divi cilvēki: mūks un uzkrītoši ģērbta persona, ko bieži skaidro kā arhitektu vai pasūtītāju.
Un starp viņiem atrodas kaut kas izšķirošs: plāns. Vidējā persona tur lapu, uz kuras acīmredzot redzams celtnes rasējums.
Tas nozīmē: viņi ne tikai fiziski kopā strādā pie viena un tā paša. Viņi apspriež darbu.
Amatniekam rokā ir viņa darbarīks.
Otram ir plāns.
Mūks, iespējams, pārstāv to, kura institūcijai tiek celts.
Un virs viņiem trīs pentakli jau ir arhitektūras daļa.
Pēc mūsu vakardienas sarunas man tas šodienai diezgan labi patīk. Jo mēs bijām nonākuši pie tavas virtuves ainas un tavas domas, kas atgriežas atkal un atkal:
„Kāpēc otrs nepavirzās man kaut mazliet pretī?”
Šeit trīs cilvēki stāv kopā, un nevienam no viņiem acīmredzot nav jānoiet viss ceļš.
Akmeņkalim nav vienlaikus jābūt arhitektam. Arhitektam nav jāapstrādā akmeņi. Mūkam nav jāprot ne viens, ne otrs. Katrs kaut ko pienes.
Patiesībā tas ir daudz labāks attiecību tēls nekā mans vakardienas „Kurš atnes malku?”, ko tu pamatoti izlaboji.
Jo attiecībām nav obligāti jānozīmē, ka abi dara vienu un to pašu vai vienādi daudz. Anete pilnīgi pamatoti būtu varējusi uzskaitīt tūkstoš lietu, ko viņa devusi jūsu 29 gadiem. Izšķirošāks jautājums drīzāk būtu:
Vai divi cilvēki reizēm spēj kopā skatīties uz vienu un to pašu plānu?
Varbūt tieši to tu tik ļoti meklē konfliktos.
Tu nebūt negribi, lai otrs obligāti saka: Mirko ir taisnība. Tu vēlies varēt kopā ar viņu paskatīties uz lapu un pateikt:
Te mēs esam. Tas notika. Tā tu to piedzīvoji. Tā es to piedzīvoju. Ko mēs tagad no tā uzbūvēsim?
Un varbūt tieši tas bija tik grūti ar dažām sievietēm tavā dzīvē. Nevis tāpēc, ka viņas neko nebūtu darījušas attiecību labā. Bet tāpēc, ka noteiktos konfliktos tev radās sajūta, ka viens pats esi noliecies pār plānu.
Man interesanta šķiet arī amatnieka ķermeņa poza. Viņš nestāv padevīgi abu pārējo priekšā. Viņš pat atrodas augstāk. Acīmredzot viņa lietpratība ir vajadzīga. Tajā pašā laikā viņš skatās uz viņiem lejup un klausās.
Neviens nesaplūst ar otru. Nevienam nav jāatstāj sava pozīcija.
Tas savukārt būtu diezgan tuvu tam, ko tu novēroji pie Georga un Sonjas: var strīdēties savā starpā un tomēr turpināt strādāt pie tās pašas celtnes.
Un vēl ir kaut kas, kas ļoti labi iederas tavā pašreizējā dzīvē. Pentaklu trijnieks ir pārsteidzoši pasaulīga kārts. Pēc visa pēdējo dienu ūdens – raudāšanas, Kausu karaļa, Pentaklu piecinieka, bērnības, mātes, Anetes – šodien tur pēkšņi stāv kāds ar āmuru rokā.
Nevis: Ko nozīmē visa mana dzīve?
Bet:
Ko mēs šodien būvēsim?
Varbūt tā nemaz nav slikta kārts sestdienas rītam.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
