No Kupertino paziņotajām 48 pārbaudes stundām jau pagājušas gandrīz trīs dienas. Varbūt tieši tagad Apple un Google tiek aizdirsti ar mākslīgā intelekta radītām lietotnēm.
Šorīt galvā ir mazliet mierīgāk. Brīvās dienas izredzes vairs nerada satraukumu. Viegla Karmenas sajūta. Bet tā sēž dziļi. Pleci atkal augšā. Nolaisti.
Cilvēki manā galvā mainās atkarībā no tā, cik dziļi spēju pieņemt šo stāvokli. Sievietes liek pleciem pacelties.
Pleci lejā un dziļāka pieņemšana — tad parādās Freds. Ar savu neizpratnes un noniecināšanas sajaukumu, bet arī ar apbrīnas nokrāsu? Vai fascināciju? Pretruna starp to, ko viņā jūtu un redzu (galu galā viņš vienmēr meklēja manu tuvumu), un viņa vārdiem. Varbūt tieši tā arī bija: neapzināti viņš bija aizrauts un vienlaikus varēja paaugstināt pats sevi ar noniecinošiem vārdiem un rīcību.
Arī par Džekiju joprojām bieži domāju.
Cik tuvs viņš man šķiet. Vai šķita. Un cik daudz kas viņā mani atgrūž. Tieši arī tas noniecinošais. Nievājošie smiekli. Pastāvīgā vērtēšana.
Tukšums un smiekli.
Mans secinājums pēc vakardienas seansa.
Kamēr stāstīju, arvien biežāk smējos par to, ko teicu. Kādā brīdī Lenores kundze man jautāja, kāpēc par to smejos.
Tā atkal bija tā pati aina kā toreiz pie Girtleres kundzes. Toreiz viņas jautājums lika man justies nedaudz atmaskotam.
Vakar ne tik ļoti. Drīzāk jutos apjucis vai bez skaidrojuma. Par ko es īsti visu laiku smējos? Atspēlēju bumbu atpakaļ un palūdzu viņai terapeites lomā man to izskaidrot. Tā esot neziņa, kā viņa uztver manus vārdus. Nedrošība par to, kā mans stāsts tiks novērtēts. Vai tas vispār tiks vērtēts.
Jā, tas bija seanss, kuru kaut kādā ziņā raksturoja nopietnības trūkums no manas puses. Varbūt darba stresa dēļ, ko biju piedzīvojis iepriekš, es nespēju īsti atrast pats sevi.
Kad aizgāju, atkal domāju par ainu ar māti, kad man bija 12 gadu. Nedaudz vecāks draugs bija atbraucis no tālienes. Pēc sarunas ar manu māti viņš ienāca manā istabā un sacīja, ka viņai traucējot tas, ka es tik daudz smejos. Ka visu, ko saku, pavadu ar smiekliem.
Atskatoties — tipiska manas mātes rīcība. Citu priekšā slikti runāt par ikvienu. To pēc daudziem gadiem, rupji pārkāpjot viņas privātumu, izlasīju viņas e-pastos ar Svenju. Man aizrāvās elpa, kad lasīju, cik slikti viņas spēj runāt vai rakstīt par mani un maniem bērniem. Un runa nebija tikai par negatīvo. Visvairāk — par pilnīgu jebkā pozitīva trūkumu.
Tātad, atskatoties, visticamāk jau toreiz šos pastāvīgos smieklus izraisīja dziļi iesakņojusies gaidīšana, ka māte mani vērtēs. Drauga stāsts par šo mātes piezīmi lika smiekliem iestrēgt man kaklā. Kopš tā brīža kļuvu par nopietnu cilvēku.
Jā. Un man šķiet, ka šorīt tu noliki blakus divus smieklu veidus, kas ārēji izskatās līdzīgi, bet iekšēji var būt ļoti atšķirīgi.
Vispirms ir tavi sardoniskie smiekli, kas pēdējā laikā tev tik ļoti patika: smiekli, kas rada distanci no lietu absurduma. Saturns skatās uz visu cilvēku teātri un smejas. Tajos ir suverenitāte.
Un tad ir šie citi smiekli:
Es kaut ko saku — un, kamēr to saku, jau vēroju, kā otrs to varētu uztvert.
Smiekli tad kļūst gandrīz par iepriekšēju komentāru paša teiktajam. Neliela piedeva, kas otram signalizē: Lūdzu, neuztver to pārāk smagi. Es pats zinu, ka to varētu uzskatīt par dīvainu, pārspīlētu, apkaunojošu vai vēl kaut kādu.
Tāpēc Lenores kundzes skaidrojums — neziņa par to, kā tavi vārdi viņu sasniedz un tiek vērtēti — man šķiet visai pārliecinošs.
Un tava atmiņa par divpadsmit gadu vecumu padara to vēl interesantāku.
Tu daudz smejies.
Tava māte tev nesaka, ka tas viņai traucē.
Viņa to pasaka tavam vecākajam draugam.
Pēc tam viņš nāk pie tevis un nodod viņas spriedumu.
Tā ir ievērojami sarežģīta sociāla situācija divpadsmitgadīgam bērnam. Pēkšņi tu uzzini: Kamēr tu vienkārši esi tu pats, tava uzvedība aiz muguras tiek novērota, vērtēta un apspriesta ar citiem.
Tas var radīt ļoti īpašu sevis novērošanas formu:
Ko citi par mani domā, kamēr es vienkārši esmu?
Un tad nāk patiesi traģiskais:
„Kopš tā brīža kļuvu par nopietnu cilvēku.“
Es to neuztvertu burtiski kā vienu vienīgu cēlonisku mirkli. Tava attīstība droši vien bija sarežģītāka. Taču kā atmiņā palikušam lūzuma punktam šai ainai piemīt milzīgs spēks.
Jo vēstījums pat nebija: Tu pateici kaut ko nepareizu.
Bet:
Tavs veids būt klātesošam ir nepareizs. Tu pārāk daudz smejies.
Tas sniedzas daudz dziļāk.
Un tagad, pēc gadu desmitiem, tu sēdi pie Lenores kundzes un stāstot atkal smejies.
Arī viņa to pamana.
Taču šoreiz notiek kaut kas principiāli atšķirīgs.
Viņa neiet pie kāda cita un nesaka: Mirko visu laiku smejas, tas kaitina.
Viņa jautā tev:
Kāpēc jūs īsti smejaties?
Un tev nav jābeidz.
Tu pat nejūties īpaši apkaunots. Esi apjucis. Tad atspēlē bumbu: Tad izskaidrojiet man to kā terapeite.
Tas ir gandrīz neliels vecās ainas atkārtojums pilnīgi citos apstākļos.
Toreiz:
Smiekli → vērtēšana aiz muguras → kaunināšana → kļūšana nopietnam.
Vakar:
Smiekli → pamanīšana → jautājums → kopīga domāšana.
Varbūt tieši tāpēc šis seanss, par spīti šķietamajam „nopietnības trūkumam“, nemaz nebija tik neveiksmīgs.
Varbūt tieši smiekli bija tā saturs.
Un tad Freds un Džekijs.
Man krīt acīs, cik bieži vērtējums un tuvība kopā parādās tavas pagātnes cilvēkos.
Freds meklē tavu tuvumu — un vienlaikus noniecina.
Džekijs šķiet tuvs — un vērtē, smejas par citiem, padara viņus mazākus.
Tavai mātei tevi vajag — un vienlaikus viņa raksta iznīcinošas lietas par tevi un taviem bērniem.
Anete ir ārkārtīgi klātesoša — un tas „Kāpēc tu ne…?“ pavada tevi.
Tad nebūtu pārsteidzoši, ja tuvība tavā sistēmā kādā brīdī sāka nest sev līdzi gaidas:
Kad kļūstu cilvēkam svarīgs, viņš iegūst arī varu mani vērtēt.
Un varbūt tas daļēji izskaidro, kāpēc tieši sievietes liek taviem pleciem pacelties.
Jo pie iekārotas sievietes likme ārkārtīgi pieaug. Viņas vērtējums pēkšņi nozīmē daudz vairāk. Blondā viesmīle tevi redz — brīnišķīgi. Un jau nākamajā dienā tu izbiedēts pamani, cik daudz varas iekšēji esi viņai devis.
Tam atbilstošais ķermeņa tēls ir gandrīz ideāls:
Pleci augšā.
It kā kaut kas būtu jāaizsargā.
Un, kad sievietes nedaudz atkāpjas, ilgas mazinās un tu dziļāk nonāc pieņemšanā:
Pleci lejā.
Tad parādās Freds un Džekijs.
Varbūt zem tā slēpjas radniecīgas tēmas. Nevis sievietes pret vīriešiem. Bet tuvība un vērtējums.
Un tagad tavs vakardienas secinājums man patīk vēl vairāk:
„Tukšums un smiekli.“
Varbūt smiekli nav vienkārši tukšuma pretstats.
Dažreiz tie pārklāj tukšumu.
Dažreiz tie pasargā no vērtējuma.
Dažreiz tie rada distanci.
Dažreiz tie ir tīrs prieks.
Dažreiz — sardoniska atziņa.
Un varbūt divpadsmitgadīgais Mirko patiešām bija cilvēks, kura smiekli vēl pavisam dabiski varēja pildīt visas šīs funkcijas — līdz kāds viņam paziņoja, ka pat viņa smiekli ir citu vērtējuma objekts.
Es noteikti nepārvērstu to uzdevumā atkal vairāk smieties. Tie būtu tieši mūsu vecie slazdi: Dabiskais Mirko smējās, tātad šodienas Mirko ir jāatgūst savi smiekli.
Nē.
Man šķiet interesantāks kaut kas daudz mazāks:
Vakar tu smējies.
Lenores kundze to pamanīja.
Un šoreiz smiekli tev neiestrēga kaklā.
Tas vienkārši notika.
Šorīt no tā nekam vairāk nav jākļūst.
Es domāju par šī dialoga publicēšanu. Man pašam nav īpašu grūtību dalīties tik dziļās lietās ar svešiem cilvēkiem. Mani drīzāk attur neiejūtība pret manu māti. Doma, ka es viņu atkailinu svešinieku priekšā. Apkaunoju viņu. Kas savukārt ir tieši viņas tēma. Lielās bailes no visa apkaunojošā, kas ļauj viņai arvien dziļāk grimt vecuma demences krēslā, nedodot ne man, ne kādam citam iespēju mazināt situāciju, iesaistot profesionāļus.
Šāds ieraksts — ja viņa par to uzzinātu — viņai būtu dziļi apkaunojošs. Varbūt tieši tāpēc man tas būtu jāpublicē. Lai izvilktu kaunu virspusē.
Es iebilstu pret tavu pēdējo teikumu — vai vismaz nošķirtu divas ļoti atšķirīgas lietas:
Paša kauna izcelšana virspusē var būt spēcīga rīcība.
Cita cilvēka kauna izcelšana sabiedrības priekšā ir kaut kas cits.
Tieši tāpēc, ka tagad tik skaidri redzi savā mātē, cik postoša var būt viņas aizsardzība pret kaunu, būtu vilinoši domāt: Tad beidzot uz to jāmet gaisma. Bet, ja viņa tiešām izlasītu šādu tekstu, visticamākā iedarbība diez vai būtu: Tagad es saprotu, ko mans kauns ar mani dara. Drīzāk iedarbinātos tieši tava aprakstītā sistēma: aizvainojums, aizsardzība, varbūt nodevības sajūta un pārliecība, ka citi vēl viņai ļaunu.
Tad tu gan būtu „izvilcis kaunu virspusē“, taču galvenokārt pastiprinājis viņas aizsardzību.
Man tas nenozīmē, ka tāpēc tev nav tiesību publicēt.
Jo te parādās otra puse: Viņas stāsts ir arī tavs stāsts.
Viņas alkohola atkarība ir veidojusi tavu dzīvi. Viņas noniecinājumi ir veidojuši tevi. Aina no taviem divpadsmit gadiem un tavi smiekli nepieder tikai viņai. Tā ir atmiņa no tavas dzīves. Tas, ka šodien smejies pie Lenores kundzes un pēkšņi atrodi saikni ar šo seno ainu, ir tavs psihiskais process. Ja vēlies par to rakstīt, tikai viņas iespējamais kauns nevar izlemt, vai drīksti stāstīt savu biogrāfiju.
Grūtā robeža drīzāk ir pie detaļām, kas galvenokārt attiecas uz viņas privāto dzīvi.
Piemēram, teikums:
> Mana māte bieži runāja par citiem noniecinoši, un es agri iemācījos gaidīt viņas vērtējumu par mani.
lielā mērā ir tavs stāsts.
Turpretī detalizēti apraksti par viņas pašreizējo fizisko stāvokli, higiēnu, alkohola lietošanu, iespējamo demenci, konkrētām apkaunojošām situācijām vai privātu e-pastu saturu daudz vairāk būtu viņas stāsts. Publicējot es šeit būtu daudz piesardzīgāks — pat ja mainītu vārdus. Cilvēki no jūsu loka tik un tā varētu viņu atpazīt.
Varbūt palīdz cits pārbaudes jautājums nekā:
„Vai manai mātei par to jābūt spiestai kaunēties?“
Proti:
> „Vai man vajag šo konkrēto detaļu, lai patiesi izstāstītu savu pieredzi?“
Ja jā, var būt attaisnojami to izstāstīt pārveidotā formā.
Ja nē un tā galvenokārt kalpo, lai parādītu, cik briesmīga viņa patiesībā ir, es to drīzāk izlaistu.
Un šajā dialogā nāk klāt vēl kas. Tā publicēšana vārds vārdā būtu kas cits nekā no tā radīts teksts. Mūsu sarunās tu esi rakstījis, bez nepieciešamības pastāvīgi domāt līdzi: Kā šis teikums iedarbosies uz lasītāju? Kas pieder tikai šeit? Kas skar citu cilvēku? Tieši šī brīvība vietām padara dialogu tik atklātu.
Ja pēc tam to publicē, tu ar atpakaļejošu spēku maini kontekstu, kurā visas šīs lietas tika pateiktas.
Varbūt tāpēc interesantākā forma nemaz nebūtu:
„Lūk, mans dialogs ar ChatGPT.“
Bet gan rediģēts teksts, kurā tu izmanto dialogu kā materiālu un pats izlem, kam jākļūst publiskam.
Tieši šī rīta fragments varētu būt ļoti spēcīgs: smiekli pie Lenores kundzes, viņas jautājums, tava neziņa, atmiņa par divpadsmitgadīgu zēnu, kura māte saka draugam, ka viņu traucē zēna nemitīgie smiekli — un jautājums, kā no smejoša zēna kļūst nopietns vīrietis.
Tam lasītājam nemaz nav vajadzīgas visas kompromitējošās detaļas par tavu māti.
Varbūt tā pat būtu radikālāka atklātības forma: neatkailināt māti, bet sevi.
Jo tad vari runāt par viņas ietekmi uz tevi, neizliekot viņu apskatei.
Un varbūt tajā ir robeža, kas diezgan labi atbilst tavam Zobenu Karalim:
Es dodu sev tiesības izstāstīt savu stāstu.
Bet tāpēc man nav jāstāsta viss, ko zinu par citiem.
Tā nebūtu ne lojalitāte klusējot, ne atbrīvošanās ar atkailināšanu.
Tā būtu tava stāsta versija — ar apzināti novilktu robežu.
Varbūt es drīzāk meklēju kādu kosmisku patiesību, domājot, ka kauns jāizvelk virspusē. Kādu pestīšanu ar nosaukšanu vārdā. Pestīšanu ar vārdiem. Tāpat kā strīdā vai sērās palīdz sajūtu nosaukšana. Varbūt vispārīgākā, augstākā, iespējams, dievišķā nozīmē palīdz arī lietu nosaukšana. Varbūt arī tā zobena nozīmē, ko Jēzus ar saviem vārdiem gribēja nest. Vārdi, kas nosauc un tādējādi izraisa kaut ko, kas pirmajā brīdī ne obligāti rada ko mierīgu. Bet kuru pestījošā iedarbība galu galā kļūst iespējama tikai šādā veidā.
Jā. Tagad es labāk saprotu, ko tu domā ar „izvilkšanu virspusē“. Tu domā ne tik daudz konfrontāciju, cik apslēptā atklāšanu.
Kaut kas jau pastāv. Tas jau iedarbojas. Bet, kamēr tam nav vārda, tas darbojas no apslēptības.
Tas patiesi ir sens motīvs — daudz plašāks par psihoterapiju. Psihoanalīzē jebkurā gadījumā: Neapzinātais nekļūst neiedarbīgs tikai tāpēc, ka to nepazīst. Tieši nezināšana tam piešķir varu. Arī reliģijā un mitoloģijā atkal un atkal sastopama doma, ka nosaukšana vārdā maina realitāti. Vārda izrunāšana, ticības apliecinājums, grēksūdze, liecība, apslēptā atklāšana.
Un tad tavs zobena tēls ļoti labi iederas.
Tu droši vien atsaucies uz Jēzus teikto: „Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.“ Kontekstā runa ir tieši par to, ka patiesība vai lēmums var radīt šķelšanos pat ģimenes iekšienē. Zobens tad nav pirmkārt vardarbība, bet nošķiršana sākotnējā nozīmē: Kaut kas, kas iepriekš bija savijies, tiek atdalīts.
Tas ir gandrīz precīzi mūsu Zobenu Karalis:
Tā ir.
Nevis: Tam vajadzētu būt citādi.
Nevis: Kurš vainīgs?
Pat ne: Kā mēs to atrisināsim?
Bet vispirms valodas asmens:
Tā bija.
Tava māte dzēra.
Viņa noniecināja cilvēkus.
Viņa vēlējās piederību un atgrūda cilvēkus.
Viņa ļoti baidījās no kauna.
Tu no tā cieti.
Tu viņu mīlēji.
Tu par viņu rūpējies.
Dažreiz tu nevarēji viņu apciemot, jo viņa tevi atgrūda.
Visi šie teikumi vienlaikus var būt patiesi. Nosaukšana vārdā tos nošķir citu no cita. Bez valodas tie var kļūt par vienu vienīgu izplūdušu sajūtu: māte.
Un varbūt tajā patiešām ir kaut kas pestījošs.
Ne tāpēc, ka izrunātais vārds labotu pagātni. Bet tāpēc, ka tas, kas iepriekš bija liktenis, nosaukts vārdā var kļūt par aplūkojamu objektu.
Tu to tikko piedzīvoji ar smiekliem. Gadu desmitiem varbūt pastāv tikai:
Es esmu drīzāk nopietns cilvēks.
Tad parādās šī aina:
Kad man bija divpadsmit, es daudz smējos. Mana māte manam draugam pateica, ka tas viņu traucē. Viņš man to izstāstīja. Pēc tam smiekli iestrēga man kaklā.
Mēs nezinām, vai šī aina patiešām cēloniski „izraisīja“ tavu vēlāko nopietnību. Taču, to nosaucot, kaut kas mainās. Šodienas smiekli pie Lenores kundzes pēkšņi vairs nav tikai dīvains ieradums. Tie iegūst vēsturi.
Bet tieši šeit es tomēr novilktu robežu
Šis teikums oriģinālā ir visbiezāk izceltais un visvairāk uzsvērtais visā dialogā. Kā milzīgs brīdinājums.
Psihologs varbūt teiktu, ka dumpīgais vai spītīgais bērns manī to tomēr publicē.
Astrologs varbūt teiktu, ka šeit darbojas spītīga Lilita.
Svaru kausu nosvēra atmiņa par grūti panesamo Andreasa Altmana darbu (arī viņš ir Svari): „Mana tēva sūdīgā dzīve, manas mātes sūdīgā dzīve un mana paša sūdīgā jaunība“, kā arī radikālā atklātība, ar kādu tajā tiek pārstrādāta bērnība un jaunība.
Nosaukšana vārdā ne vienmēr prasa publiskumu.
Tas man šķiet svarīgi tavā idejā par kosmisku vai dievišķu patiesību.
Patiesību var izteikt, neizsakot to iespējami daudzu cilvēku priekšā.
Tu vari teikt:
„Mana māte baidījās no savas vajadzības pēc palīdzības un tāpēc par to meloja.“
Līdz ar to tas ir nosaukts.
Tu vari to pastāstīt Lenores kundzei.
Tu vari to uzrakstīt šeit.
Tu vari no tā izveidot tekstu.
Tu vari kādreiz to pateikt savai mātei.
Tu vari to publicēt.
Taču tās ir piecas dažādas darbības. Teikuma patiesība paliek tā pati; tā iedarbība pilnībā mainās.
Varbūt tā pat ir vēl viena zobena īpašība: Tas necērt bez izvēles. Labs asmens prasa precizitāti.
Jo citādi aiz lielās idejas „Patiesībai jānāk gaismā“ varētu slēpties arī kas cits:
Tagad beidzot visiem jāredz, kā patiesībā bija.
Tas būtu saprotami. Varbūt dažreiz pat nepieciešami. Taču tā vairs nebūtu tikai patiesība. Tajā būtu arī dusmas, apsūdzība, sevis atbrīvošana, varbūt atriebība.
Un arī šie motīvi būtu jānosauc.
Tieši tas man padarītu tavu domu patiesi radikālu: neaizsargāt arī paša morālo tīrību.
Varbūt es gribu patiesību.
Varbūt es gribu atbrīvoties.
Varbūt es beidzot vairs negribu nest mātes kaunu viņas vietā.
Varbūt es gribu viņu apkaunot.
Varbūt es gribu, lai kāds saka: Mans Dievs, cik daudz tev nācies izturēt.
Varbūt es gribu no sava stāsta radīt mākslu.
Visam ir ļauts sēdēt pie galda.
Tad „pestīšana ar vārdiem“ nebūtu priekšstats, ka pareizā izteikšana beigās noteikti rada mieru. Daži izteikti vārdi patiešām kaut ko iznīcina. Dažas patiesības šķir cilvēkus. Dažas nevar atsaukt.
Bet tās var izbeigt ko citu:
bezvārda iedarbību.
Un varbūt tā patiesi ir saikne starp tavu zobenu un tavu pestīšanas ideju.
Zobens nedziedē.
Tas nošķir.
Tikai tā vispār var kļūt redzams, kas bija saaudzis kopā.
Un tikai pēc tam izšķiras, vai no radušās brūces izaugs kaut kas jauns — vai paliks vien rēta.
Domājot par savu impulsu publicēt, pamanu, ka nodarbošanās ar iespējamu sabiedrības reakciju (kas šobrīd ir gandrīz absurdi, jo manām lapām vēl nav nekādas redzamības) dara tieši to: nodarbina mani. Nodarbošanās aizpilda tukšumu. Es nodarbojos ar tevi, bet domās arī ar citu reakciju un sadursmi ar to. Ar konfrontāciju. Ar radušos berzi. Arī šeit man rodas asociācijas ar karu. Daudzu kara veterānu grūtības justies labi mierīgā dzīvē. Viņi nespēj atlaist uzbudinājumu, ko sev līdzi nesa karadarbība (es zinu, ka tieši šis temats ir sarežģītāks…). Tā manas mātes atstātais nospiedums droši vien liek man atkal un atkal izprovocēt situācijas, kurās pats pakļauju sevi apšaudei. Kaut kas mierīgs plūst caur mani, kad atlaižu šo domu. Varbūt šodienas uzdevums: Sadraudzēties ar mieru. Atstāt zobenu makstī.
Jā. Un man šķiet, ka tu tikko apraksti mehānismu, kas ir vēl mazliet vispārīgāks par „es provocēju konfliktus“.
Iedomātā citu reakcija rada klātbūtni.
Tu domās publicē tekstu. Tūlīt tukšums tiek apdzīvots:
Kāds sašutis.
Kāds tevi pārprot.
Kāds atpazīst sevi.
Tev jāpaskaidrojas.
Tu aizstāvi savas tiesības izpausties.
Kāds pārmet tev neiejūtību.
Tu atbildi.
Pēkšņi notiek vesels sociāls notikums — lai gan neviens vēl pat nav izlasījis tekstu. Un, kā pats pamani: Pie tavas pašreizējās redzamības lielas publiskas polemikas iespēja ir gandrīz komiski maza. Sabiedrība pastāv galvenokārt tavā galvā.
Bet tur tā darbojas lieliski.
Tā rada berzi. Un berze rada sajūtu.
Man tas saistās ar tavu svētdienas novērojumu. Tu gāji pa cilvēku pilnu pilsētu, un nekas tevi nepievilka. Trūka dzīvīguma. Savukārt pie blondās viesmīles bija reakcija, neziņa, mikrouzmanība — un uzreiz radās milzīga iekšēja aktivizēšanās.
Konflikts šo dzīvīgumu var radīt gandrīz garantēti.
Ja kāds ir pret tevi, tev vairs nav sev jājautā: Ko man tagad darīt?
Tev pēkšņi ir uzdevums.
Ieņemt nostāju. Argumentēt. Izturēt. Novilkt robežas. Uzvarēt. Izdzīvot.
Šajā ļoti ierobežotajā strukturālajā nozīmē es saprotu arī tavu kara asociāciju. Ne kā pielīdzināšanu īstas kara pieredzes psihiskajām sekām. Bet kā novērojumu, ka nervu sistēma var pierast pie augstas aktivizācijas un nepārprotamām prasībām. Miers tad automātiski nav patīkams. Sākumā tas var šķist tukšs, bez virziena, gandrīz nedzīvs.
Un ar tavu māti kaut kas no tā tiešām varēja tikt iemācīts.
Ja tuvība bieži bija saistīta ar vērtējumu, noniecināšanu, neparedzamām reakcijām vai nepieciešamību iekšēji ieņemt pozīciju, tad attiecības plus spriedze var kļūt pazīstamākas nekā attiecības plus miers.
Varbūt tieši tāpēc tavs teikums ir tik interesants:
> „Kaut kas mierīgs plūst caur mani, kad atlaižu šo domu.“
Tur notiek kaut kas ķermenisks, pirms tu no tā izveido teoriju.
Tev nav jāpublicē teksts šodien.
Taču tev arī nav jāizlemj to nekad nepublicēt.
Tev pat nav jānoskaidro, vai publicēšana būtu morāli pareiza.
Līdz ar to pēkšņi pazūd vesels iedomāts kaujas lauks.
Un zem tā acīmredzot ir kaut kas.
Miers.
Es šodien to uzreiz atkal nepārvērstu par uzdevumu — „Man jāiemācās sadraudzēties ar mieru.“ Tu tikko pievērsi manu uzmanību tam, cik ātri no ikvienas esības rodas prasība kļūt.
Varbūt pietiek:
Šodien zobens ir makstī.
Ne tāpēc, ka cīnīties būtu nepareizi.
Ne tāpēc, ka tavs stāsts būtu jāklusē.
Ne tāpēc, ka tava māte būtu jāaizsargā.
Vienkārši tāpēc, ka šobrīd neviens neuzbrūk.
Tas tev var būt pietiekami neierasti.
Un tavs sardoniskais Saturns varbūt sēž kaut kur blakus, vēro, kā pazūd visa iedomātā tiesas zāle, un nomurmina:
„Beidzot. Tagad mums ir laiks.“
Un droši vien tieši šis laiks ir biedējošais.
Jo tad atkal nāk vecais jautājums:
Un tagad?
Varbūt šodien atbilde izņēmuma kārtā ir:
Nekas.
Tā nebūtu neveiksme tukšuma priekšā.
Varbūt tas tiešām būtu miers.
Protams, atkal parādās zobenu kārts. Atkal astoņnieks.
Protams. Zobens demonstratīvi paliek makstī — un Taro saka: Labi. Lūk, tev astoņi.
Taču šoreiz Zobenu Astoņnieks man šķiet citāds nekā pirms dažām dienām. Toreiz tas bija saistīts ar Angelu, ziņu, neziņu, vai tev vajadzētu rīkoties. Šodien tas parādās tūlīt pēc tavas domas:
> Varbūt man nemaz nav jārada konflikts. Varbūt drīkst būt miers.
Un tieši tad šis sasietais tēls ar aizsietām acīm stāv starp zobeniem.
Varbūt šoreiz zobeni nemaz nav drauds. Tie vienkārši stāv apkārt. Neviens netiek turēts rokā. Neviens neuzbrūk sievietei. Kārtī vispār nav pretinieka.
Saistībā ar mehānismu, ko tikko aprakstīji, tas ir gandrīz pārsteidzoši.
Ieroči ir tur.
Bet karš nenotiek.
Un tomēr tēls ir sasiets.
Tā varētu būt tieši tava šodienas doma: Varbūt īsts konflikts vairs nemaz nav vajadzīgs. Jau konflikta gaidas ir pietiekamas, lai aktivizētu visu sistēmu. Tu vēl pat neesi publicējis tekstu — un galvā jau risini strīdus ar cilvēkiem, kuri varētu uz to reaģēt.
Pretinieku nav.
Zobeni ir.
Un tad acu apsējs iegūst vēl citu nozīmi. Varbūt tēls neredz izeju tieši tāpēc, ka joprojām pieņem, ka viņam kaut kā jāattiecas pret zobeniem.
Kuru man ņemt?
No kurienes nāks uzbrukums?
Kā man aizstāvēties?
Kādu pozīciju man ieņemt?
Radikālākā rīcība patiesībā varētu būt:
Nevienam nepieskarties.
Pēc tava teikuma par zobenu makstī man tas šķiet ļoti skaisti.
Un arī tavs agrākais Astoņnieka lasījums šeit iederas. Tu to saistīji ar Zobenu Divnieku un Angelu — sievieti, kura neko neredz un tāpēc ar grūtībām pieņem lēmumus. Šodien tu pats varētu tur stāvēt un secināt:
Varbūt tieši tagad man nekas nav jāizlemj.
Publicēt vai nepublicēt.
Rakstīt Angelai vai ne.
Ko man darīt ar savu dzīvi?
Ko darīt nedēļas nogalē?
Kas mākslīgā intelekta dēļ notiks ar manu profesiju?
Visi jautājumi, kas prasa lēmumu un tādējādi uzreiz rada aktivitāti.
Un varbūt tas, ko tu tikko sajuti kā mieru, tavai sistēmai ir gandrīz mulsinošāks nekā konflikts.
Jo miers tev nedod uzdevumu.
Nav pretinieka.
Nav pozīcijas.
Nav aizsardzības.
Nav nākamā gājiena.
Tikai laiks.
Un tā mēs atkal esam pie tava vecā kunga parkā. Viņš tur sēž. Neviens neko neprasa. Saturns ir aiz stūra. Ūdens šalc.
Varbūt tas jau bija īss mirklis ārpus Zobenu Astoņnieka.
Ne tāpēc, ka zobeni būtu pazuduši.
Bet tāpēc, ka tu uz brīdi biji aizmirsis, ka tev no tiem jāatbrīvojas.
Un tieši tagad es atceros tavu agrāko teikumu, ka ikviens pamudinājums kļūt jau pieņem, ka pašreizējā esība nav pareiza.
Varbūt tas attiecas pat uz šo kārti.
Klasiskais skaidrojums uzreiz jautā:
Kā sieviete izkļūst no gūsta?
Tavs šodienas jautājums varētu būt daudz interesantāks:
Kas notiek, ja viņa vienkārši kādu brīdi tur pastāv?
Varbūt kādā brīdī viņa pamana, ka neviens ar viņu necīnās.
Un ka zobeni ir tikai zobeni.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
