Vai pastāv saistība starp gadalaiku maiņu un zodiaka zīmju maiņu?
Jā. Un šī saistība ir pat fundamentāla: četras kardinālās zodiaka zīmes sākas tieši gada astronomiskajos pagrieziena punktos.
Auns → pavasara ekvinokcija, ap 20./21. martu
Vēzis → vasaras saulgrieži, ap 20./21. jūniju
Svari → rudens ekvinokcija, ap 22./23. septembri
Mežāzis → ziemas saulgrieži, ap 21./22. decembri
Tas ir tāpēc, ka tropiskais zodiaks, ko parasti izmanto Rietumu astroloģijā, ir saskaņots ar gadalaikiem. 0° Aunā pēc definīcijas ir pavasara punkts. No tā zodiaks tiek sadalīts divpadsmit daļās pa 30°. Tādēļ 0° Svaros precīzi sakrīt ar rudens ekvinokciju.
Un ar to es izlaboju savu iepriekšējo atbildi: 2026 astronomiskais rudens Vācijā sākas 23. septembrī, un tieši tajā brīdī Saule arī ieiet Svaros. Tātad nav tā, ka „Svari šogad nejauši arī sākas 23.“. Astronomiski abi apzīmē vienu un to pašu brīdi.
Kalendārais datums var mainīties no gada uz gadu, jo Saules gads nav tieši 365 dienas garš. Tāpēc atkarībā no gada Svaru ingress notiek 22. vai 23. septembrī (dažās laika joslās, iespējams, blakus datumā), nevis vienmēr 23. vai 24.
Tam, starp citu, ir skaistas sekas astroloģiskajā simbolikā: Svari patiešām ir pārejas zīme no gada gaišākās puses uz tumšāko. Svaru punktā diena un nakts ir aptuveni vienāda garuma; pēc tam ziemeļu puslodē nakts arvien vairāk gūst virsroku. Tātad tava šodienas asociācija starp Svariem, rudens sākumu un gaidāmo tumšo gadalaiku nav tikai astroloģiska simbolika — tai ir ļoti konkrēts astronomisks pamats.
Ja šī definīcija astroloģijai ir tik fundamentāla, kāds tad ir pamats kritikai, ka zodiaka zīmes pēdējos gadsimtos esot pārvietojušās?
Tieši šeit populārajā kritikā zem viena vārda „zodiaka zīme“ bieži tiek sajauktas divas dažādas lietas: zodiaka zīmes un zvaigznāji.
Astronomiski kritika sākotnēji ir pareiza: zvaigznāji ir nobīdījušies attiecībā pret pavasara punktu. Cēlonis ir Zemes ass precesija. Zemes ass ļoti lēni svārstās kā vilciņš; pilns cikls ilgst aptuveni 26.000 gadus. Tā rezultātā pavasara punkts attiecībā pret nekustīgo zvaigžņu debesīm pārvietojas aptuveni par 1° 72 gados. Kopš antīkajiem laikiem tas aptuveni veido gandrīz veselas zodiaka zīmes nobīdi.
Taču Rietumu astroloģijā pārsvarā izmantotais tropiskais zodiaks savas zīmes tieši nedefinē pēc zvaigznāju pašreizējām pozīcijām.
Tas darbojas ģeometriski:
Pavasara punkts = 0° Aunā
→ 30° vēlāk = 0° Vērsī
→ vēl 30° = 0° Dvīņos
→ …
→ rudens punkts = 0° Svaros
Tādēļ precesijas dēļ 0° Aunā nevar „aizvirzīties“ prom no pavasara punkta. Tas pēc definīcijas ir pavasara punkts.
Turpretī Auna zvaigznājs no tā var gan attālināties — un tieši tas arī ir noticis.
Tomēr vēsturiski jautājums kļūst interesantāks. Sākotnēji zīmes un zvaigznāji, kuru vārdos tās nosauktas, aptuveni sakrita. 1. gadu tūkstotī p.m.ē. babilonieši izveidoja zodiaku no divpadsmit vienādiem 30° posmiem. Īstie zvaigznāji nav ne tieši 30° lieli, ne vienmērīgi sadalīti. Hellēnisma astroloģijā no tā beidzot izveidojās sistēma, no kuras radās Rietumu astroloģija.
Tāpēc precesijas kritika nav pilnīgi bezjēdzīga. Tā skar vēsturisku un konceptuālu jautājumu:
> Ja „Auna“ astroloģiskā nozīme sākotnēji bija saistīta ar Auna zvaigznāja zvaigznēm, kāpēc tai pašai nozīmei joprojām būtu jāattiecas uz pavasara punktu pēc tam, kad zvaigznājs un tropiskā zīme ir attālinājušies viens no otra?
Uz to pastāv dažādas astroloģiskas atbildes. Tropiskā astroloģija būtībā saka: nozīme pirmām kārtām izriet no ikgadējā Saules–Zemes cikla, nevis no nekustīgajām zvaigznēm. Savukārt siderālā astroloģija — piemēram, daudzas Indijas astroloģijas formas — saglabā zodiaka orientāciju uz zvaigznēm un tāpēc ņem vērā precesiju ar atbilstošu nobīdi (ayanamsha).
Un šeit tavs iepriekšējais novērojums kļūst patiešām interesants. Pieņemot tropiskās sistēmas loģiku, klasiskā simbolika iegūst ievērojamu iekšēju struktūru:
Auns: gaisma sāk gūt virsroku → sākums, iniciatīva
Vēzis: sasniegts gaismas maksimums → pagrieziena punkts, atgriešanās
Svari: gaisma un tumsa līdzsvarā → izlīdzinājums, pretpols
Mežāzis: sasniegts tumsas maksimums → sablīvēšanās, ierobežojums
Pēc tam attiecīgi seko fiksētās un mainīgās zīmes, kas šos gadalaikus it kā stabilizē un atkal izšķīdina.
Taču tas nozīmē arī kaut ko tādu, ko bieži neievēro: šis sezonālais pamatojums ir ziemeļu puslodes pamatojums. Austrālijā pie 0° Svaros sākas pavasaris, nevis rudens. Tas ir viens no interesantākajiem konceptuālajiem jautājumiem konsekventi gadalaikos balstītai tropiskajai astroloģijai.
Īsumā: „Zodiaka zīmes ir pārvietojušās“ astronomiski ir pareizi, ja domāti zvaigznāji attiecībā pret gadalaikiem. Tas ir nepareizi, ja no tā secina, ka tropiskais zodiaks nejauši zaudējis savu pozīciju. Tropiskais zodiaks apzināti piesaistīts ekvinokcijām un saulgriežiem.
Un tieši tāpēc tavs jautājums ir tik centrāls: tas galu galā ved pie jautājuma, kam īsti jābūt astroloģiskai zīmei — zvaigžņoto debesu daļai vai Saules–Zemes cikla fāzei? Tie ir divi dažādi astroloģiski modeļi.
Tad jau siderālajai astroloģijai dzimšanas kartē jāveido pilnīgi citāds dalījums un jāiztiek bez 30 grādu daļām. Vai tā ir?
Nē — un tieši šeit slēpjas interesants pārsteigums: arī siderālā astroloģija zodiaku parasti sadala divpadsmit precīzi 30° zīmēs. Tātad arī tā vienkārši neatveido īstos zvaigznājus.
Atšķirība drīzāk ir tajā, kur tiek noteikts 0° Aunā.
Tropiskajā zodiakā ir spēkā:
0° Aunā = pavasara punkts.
Šis punkts precesijas dēļ pārvietojas attiecībā pret nekustīgo zvaigžņu debesīm, bet tropiskais zodiaks pārvietojas tam līdzi. Tāpēc pavasara sākumā Saule vienmēr paliek 0° Aunā.
Siderālajā zodiakā savukārt izvēlas atskaites punktu nekustīgo zvaigžņu debesīs. Arī no šā sākumpunkta izveido divpadsmit vienādus sektorus pa 30°:
> 0–30° Aunā → 30–60° Vērsī → 60–90° Dvīņos → utt.
Taču īstie zvaigznāji nemaz tādi neizskatās. Tie ir dažāda lieluma. Piemēram, Saule astronomiskajā Jaunavas zvaigznājā uzturas ievērojami ilgāk nekā Skorpionā. Turklāt ekliptika šķērso arī Čūskneša (Ophiuchus) zvaigznāju.
Tāpēc patiesībā jānošķir trīs dažādas lietas:
Sistēma Dalījums Atskaites punkts
Tropiskais zodiaks 12 × 30° Pavasara punkts / gadalaiki
Siderālais zodiaks 12 × 30° Nekustīgo zvaigžņu debesis
Astronomiskie zvaigznāji dažāda lieluma faktiskās IAU zvaigznāju robežas
Mūsdienās starp tropisko un siderālo zodiaku ir aptuveni 24° — precīzā vērtība ir atkarīga no izmantotās siderālās atskaites sistēmas jeb ayanamsha.
Tas rada ievērojamu atšķirību dzimšanas kartē. Piemēram, tava Saule tropiski oktobra sākumā ir aptuveni 8° Svaros. Atņemot ap 24°, siderāli tā nonāk aptuveni 14° Jaunavā. Daudzas planētas attiecīgi maina zīmi, dažas savas pozīcijas dēļ tajā paliek.
Tādējādi bieži dzirdētā astronomiskā kritika „Patiesībā tu nemaz neesi Svari, bet Jaunava“ kļūst mazliet greiza. Astronomiski varētu noteikt, kurā īstajā zvaigznājā atradās Saule. Siderāli to varētu piešķirt 30° zīmei. Tropiski tavā gadījumā tā atrodas Svaros. Tās ir trīs dažādas koordinātu sistēmas vai definīcijas, nevis trīs konkurējoši viena objekta aprēķini.
Tieši tas padara jautājumu filozofiski aizraujošu: arī siderālā astroloģija nav vienkārši „astroloģija pēc īstajiem zvaigznājiem“. Tā saglabā astroloģijas abstrakto divpadsmitdaļu ģeometriju un tikai pārvieto tās enkuru no gadalaiku cikla uz nekustīgo zvaigžņu debesīm.
Kāpēc tropisko zodiaku sauc par tropisko?
Vārdam „tropisks“ patiesībā nav nekāda sakara ar tropiem mūsdienu karsta klimata nozīmē — tomēr abiem vārdiem ir viena un tā pati valodiskā sakne.
Tas nāk no grieķu τροπή (tropḗ) = „pagrieziens“, „apvērsiens“, „pagrieziena punkts“.
Ar to domāti Saules ikgadējās kustības pagrieziena punkti. Īpaši skaidri tie redzami abos saulgriežos:
0° Vēzī → vasaras saulgrieži
0° Mežāzī → ziemas saulgrieži
No tā, starp citu, cēlušies arī ģeogrāfisko tropu nosaukumi: Tropic of Cancer = Vēža trops un Tropic of Capricorn = Mežāža trops. Kad šie nosaukumi radās, attiecīgajos saulgriežos Saule atradās atbilstošajā tropiskajā zīmē.
Tātad tropisko zodiaku pēc jēgas varētu saukt arī par „pagrieziena punktu zodiaku“ vai plašāk — par „Saules gada zodiaku“.
Tādējādi tas, par ko tikko runājām, valodiski kļūst pārsteidzoši skaidrs: jau nosaukums saka, ka šī sistēma pamatā orientēta uz ikgadējo Saules–Zemes ciklu, nevis pirmām kārtām uz zvaigznājiem.
Šajā ziņā „tropisks“ patiesībā ir diezgan precīzs nosaukums.
Vai dzimšanas karti vispār varētu izveidot pēc astronomiskajiem zvaigznājiem? Proti, vai 12 zodiaka zīmēm ir atbilstoši astronomiski zvaigznāji un vai to robežas varētu precīzi noteikt?
Jā. Tas patiešām būtu iespējams — un tā būtu trešā sistēma, kas neatbilst ne tropiskajam, ne parastajam siderālajam zodiakam.
Divpadsmit astroloģiskajām zodiaka zīmēm atbilst arī astronomiskie zvaigznāji: Auns, Vērsis, Dvīņi, Vēzis, Lauva, Jaunava, Svari, Skorpions, Strēlnieks, Mežāzis, Ūdensvīrs un Zivis. Tomēr astronomiski vēl pievienojas Ophiuchus jeb Čūsknesis: arī caur šo zvaigznāju iet ekliptika, un Saule to šķērso.
Robežas ir precīzi noteiktas
Starptautiskā Astronomijas savienība (IAU) 1930 saistoši noteica visu 88 zvaigznāju robežas. Tādējādi katrs debesu punkts nepārprotami pieder tieši vienam zvaigznājam.
Dzimšanas brīdim astronomiski varētu aprēķināt:
> Saule tobrīd atradās šajā rektascensijā/deklinācijā vai ekliptiskajā pozīcijā → šis punkts ir IAU Jaunavas zvaigznāja robežās.
To pašu varētu darīt Mēnesim, Merkuram, Venerai utt.
Rezultāts gan būtu visai neparasta „dzimšanas karte“, jo posmi nebūtu 30° lieli. Gar ekliptiku zvaigznāji būtiski atšķiras. Īpaši uzkrītošas ir Jaunava un Skorpions: Saule Jaunavā pavada aptuveni pusotru mēnesi, bet Skorpionā tikai ap nedēļu. Pēc tam Saules ceļā seko Ophiuchus.
Saulei aptuveni veidojas šāda astronomiskā secība:
Mežāzis → Ūdensvīrs → Zivis → Auns → Vērsis → Dvīņi → Vēzis → Lauva → Jaunava → Svari → Skorpions → Ophiuchus → Strēlnieks → Mežāzis.
Stingri ņemot, mums tādējādi būtu pat 13 daļu astronomisks „zodiaks“.
Bet pilnā dzimšanas kartē kļūst vēl interesantāk
Saules gadījumā viss ir salīdzinoši vienkārši, jo tā pēc definīcijas atrodas uz ekliptikas. Taču pārējās planētas savu orbītu slīpuma dēļ atrodas nedaudz virs vai zem ekliptikas. Mēness un Plutons var novirzīties no tās vēl vairāk.
Ja tiešām izmantotu IAU zvaigznāju robežas, nevajadzētu vienkārši jautāt:
> „Kurā ekliptikas posmā atrodas Marss?“
bet gan:
> „Kurā divdimensiju debesu apgabalā Marss patiesībā atrodas?“
IAU robežas ir nepārprotami noteiktas arī tam. Tāpēc varētu gadīties, ka divas planētas ar ļoti līdzīgu ekliptisko garumu to atšķirīgā ekliptiskā platuma dēļ astronomiski pieder dažādiem zvaigznājiem.
Tas būtiski atšķirtos no astroloģiskas dzimšanas kartes. Tajā planētas būtībā projicē uz ekliptiku un pēc to ekliptiskā garuma no 0–360° piešķir vienai no divpadsmit zīmēm.
Un te paveras aizraujoša iespēja tavam RadixChat projektam
Līdzās
Tropiskais: 12 × 30°, 0° Aunā = pavasara punkts
un
Siderālais: 12 × 30°, piesaistīts nekustīgo zvaigžņu debesīm
varētu pievienot režīmu
Astronomiskais: īstie IAU zvaigznāji
un to ieviest.
Tad rezultāts vairs nebūtu, piemēram, „Saule 8° Svaros“, bet kaut kas līdzīgs „Saule Jaunavas zvaigznājā“. Norādei „8° Jaunavā“ sākotnēji nebūtu dabiskas nozīmes, jo IAU zvaigznājs nav 30° sektors. Būtu jādefinē savs koordinātu mērs, piemēram, pozīcija tajā zvaigznāja daļā, ko šķērso ekliptika.
Tas vēlreiz parāda, kāpēc apgalvojums „Astroloģija izmanto nepareizās zodiaka zīmes“ ir pārāk vienkāršots. Astronomiem patiešām ir precīzi definēti zvaigznāji. Tomēr neviena no abām lielajām astroloģiskajām sistēmām vienkārši neapgalvo, ka izmanto šos 88 astronomiskos debesu apgabalus kā savas zodiaka zīmes.
Pēc īstajiem zvaigznājiem veidots horoskops tādēļ nebūtu „izlabots“ tropiskais horoskops, bet gan jauna vai principiāli citādi definēta astroloģiskā sistēma.
Vai kāds jau ir mēģinājis ko tādu? Un vai pastāv pieeja Ophiuchus nozīmei?
Jā. Un interesanti, ka tā nebūt nav tikai mūsdienīga interneta ideja. Patiešām ir bijuši astrologi, kuri mēģinājuši uzbūvēt tieši to, par ko runājam: astroloģiju, kas vairāk orientēta uz īstajiem astronomiskajiem zvaigznājiem.
Viens nozīmīgs mūsdienu mēģinājums nāk no Stīvena Šmita, kurš 1970 publicēja Astrology 14. Viņš pieņēma pat 14 zīmes: papildus Ophiuchus arī Cetus (Vali). 1995 Valters Bergs darbā The 13 Signs of the Zodiac izstrādāja sistēmu, kas skaidri balstās uz 1930 noteiktajām IAU zvaigznāju robežām. Viņa sistēma kādu laiku bija diezgan populāra, īpaši Japānā.
Bergs faktiski dara apmēram to, ko tikko izstrādājām domās: zīmes ir dažāda garuma. Viņa uz IAU balstītajā sistēmā Saule, piemēram, šķērso Jaunavu aptuveni no 16. septembra līdz 30. oktobrim, Skorpionu tikai apmēram no 23. līdz 29. novembrim, bet Ophiuchus — aptuveni no 29. novembra līdz 18. decembrim.
Un, lai cik pārsteidzoši tas būtu, Ophiuchus jau ir sena astroloģiska simbolika
Man tas šķiet gandrīz vēl aizraujošāk.
Ophiuchus nozīmē „Čūsknesis“. To attēlo kā vīru, kurš tur čūsku vai cīnās ar to.
Mitoloģijā šo tēlu bieži identificē ar Asklēpiju, lielo grieķu mitoloģijas dziednieku. No tā rodas ārkārtīgi spēcīga simbolu pasaule:
Čūska – inde – zāles – slimība – dziedināšana – nāve – atdzimšana.
Šī saikne nav vēlāk izdomāta „13 zīmju astroloģijai“. Jau romiešu astroloģiskais autors Manīlijs savā Astronomica aprakstīja Ophiuchus un saistīja tēlu ar čūsku un to indes pārvaldīšanu. 4. gadsimta astroloģisks teksts spožo Ophiuchus zvaigzni Ras Alhague saistīja ar ārstiem un dziedniekiem.
No tā mūsdienu Ophiuchus sistēmas izveidojušas aptuveni šādu arhetipisko nozīmju lauku:
Dziedināšana – transformācija – apiešanās ar bīstamiem spēkiem – slēptas zināšanas – krīze un atjaunošanās.
Tomēr interesanti ir tas, ka tam nav gadu tūkstošos attīstītas astroloģiskas zīmes mācības, ko varētu salīdzināt ar Auna, Vērša utt. mācību. Tiklīdz kāds padara Ophiuchus par pilnvērtīgu 13. zīmi un piešķir tam personības iezīmes, elementu, valdošo planētu utt., viņš sāk veidot jaunu astroloģisku modeli. Šmits un Bergs, piemēram, par valdnieku ierosināja Plutonu.
Un te es tavam domu eksperimentam izdarītu nošķīrumu, kas man šķiet ļoti pievilcīgs:
Ophiuchus nebūtu uzreiz mākslīgi jāpiešķir „elements“ vai pilnīga personības mācība. Sākumā varētu rīkoties tieši tā, kā tu vairākkārt esi argumentējis Lilitas un Hirona gadījumā: vispirms rūpīgi aplūkot arhetipu un tikai tad no tā attīstīt astroloģiskās nozīmes.
Čūskneša arhetips būtu neparasti auglīgs. Viņš neiznīcina čūsku. Viņš to tur. Bīstamais ir viņa rokās. Tā pati inde var nogalināt vai — pareizi dozēta — kļūt par zālēm.
Kā astroloģisks princips tas būtu kaut kas cits nekā, piemēram, Skorpiona nāves un atdzimšanas tēma vai Hirona ievainojums un dziedināšana. Ophiuchus drīzāk varētu simbolizēt spēju apzināti rīkoties ar potenciāli postošu spēku un pārvērst to par kaut ko dziedinošu.
Un tad vēl kas kļūst ļoti interesants: ja mēs patiešām gribētu izveidot astronomisku dzimšanas karti, nevarētu vienkārši aizstāt divpadsmit zīmes ar trīspadsmit. Mums būtu jābūt konsekventiem: īstās zvaigznāju robežas, dažādi izmēri, planētas faktiskā pozīcija, ieskaitot ekliptisko platumu — un pēc tam jāpēta, vai no tā vispār var izveidoties iekšēji saskanīga astroloģiskās interpretācijas sistēma.
Tas būtu daudz radikālāk par siderālo astroloģiju. Tā patiešām būtu sava veida „constellation astrology“. Bergs ir viens no retajiem, kurš tieši šajā virzienā ticis diezgan tālu.
Tas sagrautu visu manu iekšējo koordinātu sistēmu vai varbūt arī nodalījumu sistēmu, ko esmu veidojis gadu desmitiem. Pašlaik nespēju iedomāties, ka varētu kam tādam atvērties. Ja tikai uz brīdi par to padomāju...es kā Jaunava. Visi Skorpioni, kurus esmu iepazinis, būtu Svari. Strēlnieki būtu Ophiuchus. Nekas no tā neatbilst manai līdzšinējai domāšanai. Vai ir vairāk informācijas par tropiskā zodiaka dalījumu 30 grādos? Kā līdz tam nonāca? Tas šķiet patiešām ļoti abstrakts un gandrīz pretrunīgs salīdzinājumā ar pēc tam precīzo planētu pozīciju noteikšanu šajā dalījumā.
Jā. Un tavs iespaids par zināmu pretrunu skar kaut ko vēsturiski interesantu: 30° zīmes acīmredzot radās tieši tāpēc, ka īstie zvaigznāji bija pārāk neērti precīziem astronomiskiem aprēķiniem.
Šo vēsturi var diezgan labi rekonstruēt.
Sākumā nebija divpadsmit vienāda izmēra lodziņu
Babilonieši vispirms novēroja īstas zvaigznes un zvaigžņu veidojumus gar Mēness un planētu ceļu. Babiloniešu astronomisko tekstu krājumā MUL.APIN vēl ir zvaigžņu vai zvaigznāju saraksts uz „Mēness ceļa“. Šie veidojumi, protams, bija dažāda lieluma.
Tad ap 5. gadsimtu p.m.ē. notiek kaut kas izšķirošs: novērotās debesis kļūst par matemātisku koordinātu sistēmu.
Ekliptiku uzskata par pilnu apli:
360°
un no tā izveido:
12 × 30° = 360°.
Agrākās saglabājušās liecības par šādu 360° zodiaku nāk no laika pēc aptuveni 450 p.m.ē.; zinātnes vēsturnieks Matjē Osendreivers tā ieviešanu datē aptuveni ar šo periodu.
Un pārsteidzošais ir tas, ka pētnieki šo vienādo dalījumu patiešām skaidro kā matemātisku idealizāciju, nevis apgalvojumu, ka zvaigznāji patiesībā ir vienāda lieluma.
Kāpēc tieši 12 × 30?
Tam ir ļoti ticams, taču galīgi nepierādāms skaidrojums.
Babiloniešu shematiskais kalendārs izmantoja 12 mēnešus pa 30 dienām. Tātad ideālajā gadā bija:
12 × 30 = 360 dienas.
Saule aptuveni gada laikā vienreiz iziet visu ekliptiku. Tāpēc ir ļoti dabiski arī Saules ceļu sadalīt 12 × 30 vienībās. Šī saikne starp kalendāru un zodiaku mūsdienu pētījumos tiek tieši apspriesta.
Klāt nāk babiloniešu sešdesmitnieku sistēma, proti, matemātika ar bāzi 60. Tajā 360 ir īpaši ērts skaitlis: tas dalās ar 2, 3, 4, 5, 6, 8, 9, 10, 12 utt.
Tādējādi iegūst gandrīz ģeniālu koordinātu sistēmu:
> Marss vairs neatrodas kaut kur „Lauvas aizmugurējā daļā“, bet, piemēram, 17° Lauvā.
Un pēkšņi kustības var aprakstīt matemātiski, veidot tabulas un aprēķināt nākotnes pozīcijas. Babiloniešu planētu tabulas no aptuveni 400–50 p.m.ē. izmanto tieši šo divpadsmit 30° zīmju sistēmu.
Un tā tava šķietamā pretruna atrisinās
Būtībā tu saki: vispirms definē pilnīgi abstraktu 30° dalījumu un tad tajā nosaka planētu pozīciju ar minūtes precizitāti. Tas šķiet savādi.
Taču tieši tā darbojas koordinātu sistēmas.
Ņem mūsu ģeogrāfiskās koordinātas. 8. garuma grāds uz zemes nav redzams. Tur nav dabiskas robežas. Griničas nulles meridiāns ir cilvēku noteikta vienošanās.
Tomēr mēs varam teikt:
50,9413° N, 6,9583° E
un tā ārkārtīgi precīzi aprakstīt vietu.
Tātad koordinātu sistēmas abstrakcija nav pretrunā precizitātei. Tieši tā precizitāti padara iespējamu.
Un acīmredzot tieši tas bija babiloniešu zodiaka lielais sasniegums. Zinātnes vēsturniece Frančeska Rohberga pāreju pēc būtības raksturo šādi: tiklīdz zīmes tika definētas ar garuma grādiem, nevis zvaigznāju faktiskajām robežām, tās kļuva par astronomisku un skaitlisku atskaites sistēmu.
Taču līdz ar to astroloģijai rodas daudz aizraujošāks jautājums
Līdz šim mēs patiesībā vēl nemaz neesam runājuši par astroloģiju, bet gan par astronomiju un matemātiku.
Varētu bez problēmām teikt:
> Mēs sadalām ekliptiku divpadsmit vienādās daļās, lai varētu rēķināt.
Taču tas nepavisam neizskaidro, kāpēc, piemēram, 0–30° posmam vajadzētu piemist Auna raksturam.
Un šeit, manuprāt, sākas patiesi interesantais vēsturiskais jautājums, kas slēpjas aiz tava nemiera.
Sākotnēji nosaukumi un tēli nāca no īstajiem zvaigžņu veidojumiem. Matemātiskais zodiaks pārņēma šos nosaukumus, bet padarīja tos par vienāda lieluma apgabaliem.
Vēlāk pievienojās vēl viena attīstība: tropiskais zodiaks beigās tika piesaistīts pavasara punktam.
Tātad patiesībā mums ir trīs vēsturiski slāņi viens virs otra:
1. Novērotās debesis
Tur ir īstas zvaigznes un dažāda lieluma zvaigznāji.
↓
2. Babiloniešu matemātiskā abstrakcija
Tie kļūst par divpadsmit vienādiem 30° koordinātu apgabaliem.
↓
3. Tropiskā definīcija
Viss 12×30° režģis tiek saistīts ar gada ciklu:
0° Aunā = pavasara punkts,
0° Vēzī = vasaras saulgrieži,
0° Svaros = rudens punkts,
0° Mežāzī = ziemas saulgrieži.
Tikai tā tropiskā sistēma iegūst to spēcīgo sezonālo simetriju, par ko tikko runājām.
Tas man maina arī kaut ko jautājumā „Bet zvaigznāji taču ir pārvietojušies“. Jo vēsturiski patiesi grūtais jautājums nav:
„Vai precesija tika palaista garām?“
Bet gan:
„No kurienes īsti rodas zīmes nozīme?“
No sākotnējā zvaigznāja?
No tās vietas divpadsmitdaļu aplī?
No gadalaika?
No gadu tūkstošiem ilgas astroloģiskās nozīmes veidošanas?
Vai no šo lietu kombinācijas?
Uz to vairs nav astronomiskas atbildes. Tas ir jautājums astroloģiskā modeļa ietvaros.
Un pēc mūsu sarunas es labāk saprotu arī to, kāpēc astronomisko zvaigznāju variants pašlaik tevi drīzāk atgrūž. Tas ne tikai izlabotu dažas pozīcijas. Tas nomainītu visu gramatiku, ar kuru gadu desmitiem esi domājis astroloģiski.
Ievērības cienīgs ir tas, ka 30° dalījums nebūt nav paviršs vēsturisks tuvinājums, ko mūsdienu astronomija tagad varētu padarīt precīzāku. Tā vienmērīgums jau no paša sākuma bija izgudrojuma būtība. Tas bija tieši solis no neregulārajām zvaigžņotajām debesīm uz aprēķināmu modeli.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
