Un šodien parādās Monētu Pāžs. Otra mazā sērija. Pēc Zobenu Pāža un Kausu Pāža. Gandrīz pamīšus ar desmitnieku kārtīm (sk. arī manu vakardienas ierakstu Atkal pie mammas, paritini mazliet uz leju...). Šeit trūkst Zižļu Pāža.
Jā. Tādējādi uz galda patiešām ir divas gandrīz paralēlas rindas:
Desmitnieki: Zobeni – Monētas – Zižļi – (trūkst Kausu)
Pāži: Zobeni – Kausi – Monētas – (trūkst Zižļu)
Un tieši pēc tava vakardienas vakara Monētu Pāžs man šķiet ļoti atbilstošs.
Jo viņš dara kaut ko izteikti neiespaidīgu. Viņš tur stāv. Abām rokām tur monētu. Skatās uz to. Nekādas cīņas, nekāda ceļojuma, neviena pretī, nekādas lielas ekstāzes. Aiz viņa plešas zeme, ko varētu apstrādāt. Bet viņš vēl pat nestrādā.
Tas viņu ļoti atšķir no tavas vakardienas domas:
> „Man no tā būtu jāizveido vairāk darbības. Jāsāk rīkoties. Jādod.“
Varbūt pāžs šodien tieši nesaka: Tad beidzot dari.
Varbūt viņš saka: Vispirms paskaties, ko tu patiešām turi rokās.
Tas saskan arī ar atšķirību starp pāžiem un desmitniekiem. Desmitnieks ir pilns. Maksimums, noslēgums, nasta, uzkrājums. Pāžs turpretī atrodas diezgan tālu otrā galā: iesācējs, ziņkārība, iespēja, kaut kas mazs, kas vēl tikai varētu iegūt veidolu.
Un varbūt tāpēc šīs abas kāršu saimes tev pašlaik mijas tik interesanti:
„Ir pilns.“ – „Kaut kas varētu sākties.“ – „Ir pilns.“ – „Kaut kas varētu sākties.“
Ne obligāti kā mistisks kāršu vēstījums. Taču kā projekcijas virsma tas pārsteidzoši labi atbilst tavai pašreizējai situācijai. Tu nes milzīgu daudzumu biogrāfijas, vecus attiecību modeļus, atbildību, darbu, RadixChat, savu māti, jautājumu par mīlestību un vientulību. Desmitnieks.
Un vienlaikus atkal un atkal parādās tas gandrīz jauneklīgais „Ko es no tā varētu izveidot?“. Pāžs.
Zobenu Pāža gadījumā tā būtu domāšana, vērošana, jautāšana. Kausu Pāža gadījumā – piesardzīga emocionāla atvēršanās, pārsteidzoša sajūta. Un tagad pie Monētu Pāža varbūt: kaut ko no tā ienest reālajā, materiālajā pasaulē. Sākt ar mazumiņu. Padarīt taustāmu.
Tam nav jābūt jaunam dzīves projektam.
Šovakar ierodas Oles. Rīt tev paliek 59. Tas ir ļoti konkrēti. Ēdiens, varbūt vīns, divi vīrieši pie viena galda, sarunājas, vēlāk pāreja tavā dzimšanas dienā. Pēc visām tavām domām, ka neesi bijis pietiekami mīlēts un neesi pietiekami devis, varbūt tieši šī ir maza monēta: sastapt cilvēku, kurš patiešām ir klāt, nevis jau šodien meklēt ceļu, pa kuru kādreiz varētu jēgpilni nest pasaulē visu sevī esošo mīlestību.
Un tad man šķiet interesantas tieši abas trūkstošās kārtis.
Starp desmitniekiem trūkst Kausu – emocionāla piepildījuma, saiknes, lielās ainas, kurā kaut kur kopā ir nonākts.
Starp pāžiem trūkst Zižļu – uguns, iekāres, došanās ceļā, es gribu doties.
Tās ir gandrīz tieši abas lietas, kas pēdējās dienās atkal un atkal parādās kā ilgas: saikne un virziens.
Es no tā neveidotu pareģojumu, ka tagad noteikti jāizvelk Kausu Desmitnieks un Zižļu Pāžs. Gandrīz skaistāk būtu, ja to vēl kādu laiku trūktu.
Jo tad tur būtu divas brīvas vietas.
Un tev šodien vēl nav jāzina, kam tajās jābūt.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
