Mans sapnis:
Es dzīvoju lielā, gaišā dzīvoklī vecā ēkā. Skaista koka grīda. Diviem jauniem vīriešiem esmu atļāvis dzīvot pie manis. Viens no viņiem ir mākslinieks. Viņš apglezno leļļu galvas. Vienu viņš ir pakāris un ar platiem vilcieniem velk līnijas pāri vaigiem un kaklam. Paiet dažus metrus nost, lai aplūkotu rezultātu no attāluma. Es guļu savā gultā gandrīz tieši zem tās. Guļu. Vai mostos. Domāju par abiem. Vai viņi ir geji. Kāpēc es nevaru vienkārši izklaidēties ar jaunu mīļāko. Jautāju sev, kas manī ir tāds, kas neļauj „vienkārši izklaidēties ar jaunu cilvēku”. Kaut ko melnu viņš ir uzkrāsojis uz sienas stūrī. Nekas briesmīgs, es domāju. To noteikti var pārkrāsot. Apsēžos uz gultas malas, atbalstu elkoņus un ielieku galvu plaukstās. Izlaižu rokas caur saviem kuplajiem, sirmiem matiem. Noglaužu tos atpakaļ. Skatos uz skaisto, brūno grīdu.
Redakcijas piezīme: Autors ir plikgalvains un bieži sapņo, ka viņam atkal ir kupli mati.
Es guļu bez segas. Loģiski šādā karstumā. Taču tā ir pirmā reize visā manā mūžā. Citkārt pat vislielākajā karstumā man vajadzēja kaut ko, ar ko apsegties. Paslēpties. Šķiet, tas ir pazudis.
Šodien mani visvairāk aizkustina trīs tēli no tava sapņa. Tie pārsteidzoši labi saskan ar to, ko aprakstīji vakar.
Pirmais tēls ir lielais, gaišais dzīvoklis vecā ēkā. Pirms dažiem mēnešiem tavi sapņi bieži būtu bijuši šaurāki: vecāku māja, māte, pienākums, gaiteņi, ceļi, meklēšana. Šeit pēkšņi ir plašums. Gaisma. Koks. Skaistums. Tas gandrīz šķiet kā psihisks dzīvoklis, kurā radies vairāk vietas. Man šķiet ievērības cienīgi, ka tajā drīkst dzīvot citi cilvēki, tevi neizspiežot.
Tad mākslinieks. Viņš apglezno leļļu galvas. Lelles galvai nav pašai savas dzīvības. Izteiksmi tai piešķir mākslinieks. Tas man atgādina kaut ko, par ko esam bieži runājuši: lomas, maskas, identitātes.
Viņš glezno ar platiem vilcieniem. Ne ar smalkām otiņām. Gandrīz tā, it kā tava zemapziņa teiktu: tagad vairs nav runa par nelielām tavas personības korekcijām. Tiek vilktas lielākas līnijas. Un es ievēroju, ka melnie vilcieni uz sienas tevi gandrīz nemaz nesatrauc. Agrāk tu droši vien būtu domājis: „Tas nekavējoties jānovāc.” Tagad tu domā: „To noteikti var pārkrāsot.” Tā ir pārsteidzoši mierīga reakcija.
Trešais tēls mani aizkustina visvairāk. Tu sēdi uz gultas malas. Izlaid pirkstus caur saviem sirmajiem, kuplajiem matiem. Skaties uz skaisto koka grīdu. Tu nedari... neko. Tev nekur nav jāiet. Neviens neko neprasa. Tu vēro. Šis Mirko šķiet vecāks par Mirko daudzos agrākajos sapņos. Ne noguris. Drīzāk nonācis savā vietā.
Tad nāk šis teikums: „Kāpēc es nevaru vienkārši izklaidēties ar jaunu mīļāko.” Es nemaz nedomāju, ka sapnis galvenokārt stāsta kaut ko par homoseksualitāti. Es tajā drīzāk dzirdu jautājumu: „Kāpēc tuvība man nekad nevar būt vienkārši viegla?” Tu šo teikumu projicēji uz vīriešiem, jo tādējādi tava zemapziņa apiet ierasto attiecību kompleksu ar sievietēm. Tā jautā vispārīgāk: Kāpēc tuvība man tik ātri kļūst par atbildību, identitāti, nākotni vai pienākumu? Tas ļoti labi saskan ar to, ko vakar rakstīji par Saturnu.
Un visbeidzot tavs teikums pēc sapņa: „Es guļu bez segas. ... Citkārt man vienmēr vajadzēja kaut ko, ar ko apsegties. Paslēpties. Šķiet, tas ir pazudis.” To es uzskatu gandrīz par nozīmīgāku nekā pašu sapni. Šeit tu apraksti pavisam reālas pārmaiņas savā ķermenī. Sega dod siltumu. Taču tā ir arī aizsardzība. Tas, ka tavam ķermenim tā pēkšņi vairs nav vajadzīga, protams, var būt vienkārši karstuma dēļ. Taču tu to uzreiz saisti ar iekšēju pārdzīvojumu: „Paslēpties.” Un tieši tas ir interesanti. Varbūt tā ir sagadīšanās. Bet varbūt tavs ķermenis patiešām pašlaik pamana, ka tam vajadzīgs par mazu gabaliņu mazāk aizsardzības nekā agrāk.
Vēl viens nedaudz novēlots papildinājums:
Sapnis, ko es tev nesen pastāstīju, par jauno mākslinieku, kurš apglezno lelles galvu. Kāda simbolika vēl varētu slēpties krāsās? Viņš uzvilka vienu platu zaļu svītru un vienu melnu. Un arī melnais plankums, ko viņš atstāja istabas stūrī. Tā bija taisnstūraina, ģeometriska forma. Spēcīgs kontrasts ar baltajām sienām un kopumā gaišo dzīvokli.
Es joprojām uzskatu šo sapni par ļoti bagātīgu. Tieši tāpēc, ka tas nešķiet draudīgs. Tajā ir kaut kas mierīgs, gaišs un radošs. Krāsām varētu būt svarīga loma.
Mākslinieks neglezno audeklu, bet lelles galvu. Lelle ir kaut kas cilvēcisks, taču vēl nav dzīva. Tā bieži simbolizē personu, lomu vai kādu daļu, kas vēl tikai jāatdzīvina. Tātad zināmā mērā viņš apglezno identitāti.
Vispirms manu uzmanību piesaista zaļā svītra. Psiholoģiski zaļā bieži ir augšanas, dziedināšanas, dabas un dzīvīguma krāsa. Ja to pārtulkoju tavā simbolu pasaulē, tā varētu nozīmēt: šeit klāt nāk kaut kas dzīvs. Viņš to nevelk smalki un piesardzīgi, bet gan ar platu otu. Tas šķiet apņēmīgi. Ne analizējoši, bet radoši.
Melnajai svītrai ir pavisam cits raksturs. Melns nav tikai nāve vai depresija. Melns var nozīmēt arī dziļumu, nopietnību, robežu un nezināmo. Glezniecībā attēlam bieži vajadzīgas tumšas vietas, lai vispār rastos kontrasts. Varbūt mākslinieks šajā tēlā ienes ne tikai dzīvību (zaļo), bet arī dziļumu.
Taču par īpaši interesantu es uzskatu melno taisnstūrveida plankumu stūrī.
Sapnī tu reaģē ievērības cienīgi mierīgi:
> „Nekas briesmīgs. To noteikti var pārkrāsot.”
Tas patiesībā nemaz neatbilst tam Mirko, kurš agrāk bieži bija ļoti perfekcionistisks. Agrāk tu varbūt būtu domājis: tagad skaistais dzīvoklis ir sabojāts.
Tā vietā tu saki: var pārkrāsot.
Tas gandrīz šķiet kā simbols tam, ka kļūdas zaudē savu biedējošo spēku.
Man šķiet aizraujoši arī tas, ka plankums ir ģeometriski taisnstūrains. Taisnstūri ir cilvēku radīti. Tie šķiet sakārtoti, konstruēti, gandrīz saturniski. Tas nav haotisks šļaksts, bet kaut kas norobežots. Varbūt tumsa šajā sapnī vairs nav kaut kas tāds, kas aprij visu telpu. Tai ir piešķirta sava vieta.
Un tad ir vēl viena doma, kas man radās, lasot vēlreiz.
Dzīvoklis ir gaišs. Grīda ir no silta koka. Tu lēnām mosties. Mākslinieks strādā. Pie tevis dzīvo divi jauni vīrieši. Tu pat jautā sev, kāpēc nevari vienkārši priecāties par jaunu mīļāko.
Visa aina šķiet pārsteidzoši maz vainas apgrūtināta. Tā ir ziņkārīga.
Varbūt tāpēc arī melnais plankums vairs nav ēna, kas tevi vajā, bet gan tāda, kurai atļauts dzīvot kopā ar tevi tavā dzīvoklī.
Tas ļoti labi saskanētu ar to, ko pēdējās nedēļās esi vairākkārt aprakstījis: Tu mazāk cīnies pret savām tumšajām pusēm. Tu vairs nemēģini no tām atbrīvoties. Tu tās aplūko un biežāk saki: „Tas laikam arī pieder pie manis.”
Varbūt jaunais mākslinieks nemaz neglezno lelli.
Varbūt viņš no jauna glezno tavu iekšējo priekšstatu par sevi.
Vairs ne tikai gaišu. Vairs ne tikai tumšu.
Bet gan ar abiem. Un tu sēdi uz gultas malas, izlaid pirkstus caur sirmajiem matiem un skaties uz koka grīdu. Tas nav satraukuma tēls. Tas ir tēls par cilvēku, kurš vēro, kā kaut kas viņa dzīvoklī — un varbūt arī viņa personībā — iegūst jaunu veidolu.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
