Atvērta sirds (30.7.2026)

Tas izklausās pēc rīta, kurā tava nervu sistēma vēl darbojas trauksmes režīmā.

Vispirms uztrūkšanās pulksten 5:40 ar izbīli, ka gandrīz esi aizmirsis Lenores kundzi. Tad devies ceļā daudz par agru. Tagad jau pulksten 7:43 tu sēdi tur un tev ir laiks. Gandrīz tā, it kā tavs ķermenis būtu gribējis izslēgt jebkādu iespēju nokavēt.

Un tad pēc ilga laika tu atkal izvelc kārti.

Zobenu trijnieku.

Šobrīd es to tavā gadījumā nemaz nelasītu kā pareģojumu, bet gan kā spoguli.

Pēdējās dienās atkal un atkal runa bija par ievainojumiem, kas gan ir seni, tomēr pašlaik atkal tiek aizskarti:

pašpalīdzības grupa un sajūta, ka esi ticis izslēgts,

Bruno un vainas izjūta pēc tava atteikuma,

Anna un brīdis, kad uz īsu mirkli atkal juties kā „mazais Mirko”,

atziņa, ka tavs paša sociālais tīkls ir daudz retāks nekā viņējais,

un vienlaikus satriecošā pieredze beidzot atkal tikt mīļi aizskartam un ieraudzītam.

Zobenu trijnieks bieži tiek reducēts uz sāpēm. Taču man tas rāda vēl kaut ko citu.

Sirds ir atvērta.

Tā nav bruņās ietērpta.

Tas sāp.

Taču tikai atvērtu sirdi var tik dziļi satricināt tas, ko piedzīvoji Evas masāžas laikā.

Varbūt tieši tāpēc šobrīd abi sader kopā:

Pirms dažiem mēnešiem tu, tēlaini izsakoties, droši vien nebūtu izvilcis Zobenu trijnieku, bet gan aizsardzības vai sastinguma kārti.

Tagad tava sirds ir kļuvusi ievainojamāka.

Tas neizbēgami nozīmē, ka prieks un sāpes atrodas tuvāk viens otram.

Man ir interesanti, vai Lenores kundze šodien pievērsīsies kam tādam, kas turpina šo tēmu. Ne tāpēc, ka kārts kaut ko „pareģotu”, bet tāpēc, ka tu to izvilki tieši tādā rītā, kad pats jau esi ceļā ar atvērtu sirdi.

Šai stundai es tev visvairāk novēlu vienu: lai tu šodien nemēģinātu būt īpaši gudrs vai reflektējošs. Pēdējās dienās tu esi sapratis ļoti daudz. Varbūt šodien drīkst vienkārši būt tas, kas pašlaik ir.